Abuse of law

Latviski pat grūti atrast atbilstošu terminu. Ļaunprātīga likuma normas izmantošana, varbūt. Paskatīsimies šai sakarā uz kādu nekustamā īpašuma pārdošanas IIN izņēmumu.

Robeža..

.. starp nodokļu pasaules Voldemortu un Poteru (kur sākas ļaunprātība?) dažkārt ir izplūdušas. Temats ir ļoti plašs, taču, abstrahējoties no teorijas, gribēju šoreiz pakavēties pie viena gadījuma pagātnē un viena - tagadnē, kas labi parāda šo super-varoņu cīņu.

Nesen bija de ja vu sajūta..

.. it kā iekāpu laika mašīnā un nokļuvu tā ap gadiem 20-25 atpakaļ. Toreiz vēl KPMG kurpēs esot, bija jocīga situācija. IIN likumā bija atbrīvojums nekustamā īpašuma pārdošanai:

ienākumi no nekustamā īpašuma pārdošanas, kas bijuši personas īpašumā ilgāk par 12 mēnešiem, netiek ietverti gada apliekamajā ienākumā un netiek aplikti ar nodokli.

It kā skaidri un gaiši..

.. jātur īpašumu 12 mēnešus un tad IIN nav jāmaksā. Līdzīgs atbrīvojums bija par personīgās mantas pārdošanu, tik bez termiņa ierobežojuma. Turklāt, manta - ļoti plašs termins.. Toreiz mašīnas naski tirgoja kā savu personīgo mantu. Pat nodokļu konsultantu asociācija Senātam komentēja, ka jā, likumā nav citu kritēriju, tāpēc pat tirgojot gadu īpašumā turētus nekustamos vairumā, piemērojams IIN atbrīvojums. Un arī VID toreiz konsultēja, ka ar 12 mēnešiem īpašumā pietiek un nav jāskatās uz citiem kritērijiem, lai piemērotu atbrīvojumu.

Tomēr..

..toreiz gan konsultēju klientus, gan izteicos par to Dienas Biznesā, gan arī kā pieaicinātais eksperts - Senātam, ka gadu īpašumā turētu nekustamo īpašumu sistemātiska pārdošana (kādā tiesu lietā - 44 zemes gabali saņemti dāvinājumā un 22 no tiem - 2005.g. pārdoti) u.tml. darījumi ir ar IIN apliekama saimnieciskā darbība. Toreiz klienti bija dusmīgi - ko jūs tur stāstiet, visa pilsēta tā dara un VID to atbalsta, tādēļ ir sačakarēta konkurence.

Galu galā 2010.g. Senāts paplašinātā sastāvā nosprieda - 12 mēneši ir vienīgais kritērijs, tai pašā laikā flirtējot, ka likumdevēja nodoms ir aplikt šādu saimnieciskās darbības peļņu.

Kāpēc?

Senāts attiecīgajā 2010.g. lietā atzina, ka minētajā tiesību normā ietvertie vārdi „savs īpašums” interpretējami kā īpašums, ko persona iegādājusies lietošanai personiskajām vajadzībām. Ja īpašums acīmredzot ir iegādāts nevis personiskajai lietošanai, bet gan realizēšanai citām personām, šāda īpašuma pārdošanu likuma „Par IIN” izpratnē nevar uzskatīt par sava īpašuma pārdošanu. Tas ir īpašums, kas iegādāts un pārdots saimnieciskās darbības ietvaros. Pretējā gadījumā par sava īpašuma pārdošanu varētu uzskatīt jebkuru tirdzniecību, kuras ietvaros īpašnieks tirgotos ar preci, kas iegādāta par saviem līdzekļiem. Senāts norādīja, ka noteiktais gada termiņš izrādījās nepietiekams, lai bremzētu spekulāciju (regulāru pārdošanu) ar nekustamajiem īpašumiem.

Kāpēc tagad par to atcerējos?

IIN likumā arī šobrīd ir kāds līdzīgs IIN izņēmums, par ko sākusies šķēpu laušana - peļņu ar IIN neapliek, ja:

nekustamais īpašums reģistrēts zemesgrāmatā kā fiziskās personas vienīgais nekustamais īpašums, un ienākums no šī nekustamā īpašuma no jauna tiek ieguldīts funkcionāli līdzīgā nekustamajā īpašumā 12 mēnešu laikā pēc nekustamā īpašuma atsavināšanas vai arī pirms nekustamā īpašuma atsavināšanas.

Taču, kā ir, ja es pārdodu augstceltni un vietā nopērku citu?

Tas arī var būt vienīgais īpašums - tehniski likuma prasības IIN atbrīvojumam ir izpildītas. Par šo likuma normu VID arī nekomentē attiecīgajā metodikā, taču ir sniedzis uzziņu, ka arī attiecībā uz šo izņēmumu jāskatās vai neizpildās saimnieciskās darbības kritēriji. VID uzziņā saka, ka jāskatās uz darījuma ekonomisko būtību. Jā, tāda norma N&N likumā ir, bet te jau darījuma ekonomiskā būtība ir skaidra. Jautājums tik par likuma normas par IIN izņēmumu interpretāciju. Turklāt, vēsturiski IIN izņēmumi nekustamam īpašumam paredzēti paša dzīvošanai. Pretējā gadījumā liela daļa nekustamā īpašuma tirgus ātri vien sadalīsies pa fizisko personu vienīgiem īpašumiem.

No otras puses..

Tomēr, ir arī pamatots jautājums likumdevējam - kādēļ mulsināt cilvēkus, kas nav nodokļu tiesībās un it sevišķi - to interpretācijas metodēs iedziļinājušies. Šķiet, par šo tēmu likumdevēja virzienā kādā nodokļu lietā bija kritiski izteikusies arī Satversmes tiesa - iedzīvotājiem paredzētajām normām jābūt nepārprotami skaidrām. Šķiet, arī tāpēc tālajā 2007. un turpmākajos gados tiesas šādās lietās nereti sprieda, ka IIN ir tomēr maksājams, bet soda nauda - nē.

Senāts jau komentējis, ka..

.. lai varētu piemērot strīdus tiesību normu, ir jākonstatē, ka iegūtais nekustamais īpašums ir funkcionāli līdzīgs atsavinātajam nekustamajam īpašumam, kas izmantots kā personas pamata dzīvesvieta. Piemēram, var aizvietot viena dzīvokļa māju ar dzīvokli daudzdzīvokļu mājā un otrādi, vai arī atsavināt apbūves zemi, tās vietā iegādājoties dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, un otrādi. Tas liek secināt, ka ir pietiekami, ja nolūks izriet jau no paša apbūves zemes statusa, jeb iespējas šo nekustamo īpašumu nākotnē izmantot kā dzīvesvietu. Vienlaikus Senāts neizslēdz, ka iespējams iegādāties tādu apbūves zemi vai, piemēram, ēkas/būves, kuru statuss uzreiz neļauj secināt, ka tās nākotnē var izmantot kā dzīvesvietu, lai arī principiāli šāda iespēja pastāv (piemēram, dzirnavas var rekonstruēt par dzīvojamo māju). Tādā gadījumā personai būtu pienākums atspēkot VID šaubas ar plašāku pierādījumu apjomu. Tātad, svarīgi pierādīt nolūku, ka nekustamais ir dzīvesvieta.