ES principu vara pār vietējo likumu

Mazliet paturpināsim iepriekšējā blogā aizsākto akcīzes tiesību šķērsgriezumu profesores Rita de la Feria jaunākajā publikācijā. Šoreiz plašākā - ES pamata principu mērcē.

Kādas sekas tam, ka auto reģistrācijas nodokļi ir akcīze?

Iepriekšējā blogā par profesores Rita de la Feria jaunāko rakstu par akcīzi nonācām pie secinājuma, ka arī auto reģistrācijas nodoklis savā būtībā ir akcīzes nodoklis. Tomēr tas nav pakļauts ES Akcīzes direktīvas regulējumam, jo nav uzskaitīts direktīvā kā obligātais vai alternatīvais objekts. Taču, auto reģistrācijas nodoklim tāpēc jāievēro ES tiesības.

Kādus ES tiesību principus jāievēro?

Brīva preču kustība pāri ES robežām

ES pamata tiesības, kas izriet no ES dibināšanas līguma. Piemēram, brīvu preču kustību pāri ES robežām ierobežo dubulta preču aplikšana ar akcīzi (ne tikai dalībvalstī, kur prece saņemta, bet arī nosūtīšanas valstī). Šajā sakarā redzēts VID veikts akcīzes uzrēķins eksportētājam, kas iekristu šādā kategorijā (un kas tādējādi dotu pamatu sūdzībai Eiropas Komisijai par ES tiesību pārkāpumu). Šis jautājums varētu būt arī aktuāls (auto reģistrācijas nodokļu atmaksāšana), ja auto reģistrē Latvijā, bet lieto citā ES valstī. Interesanti, vai uz šī principa pamata nevarētu arī apstrīdēt VID uzrēķinus eksportētājiem, kas liedz piemērot 0% PVN preču un pakalpojumu piegādēm ES teritorijā?

Proporcionalitātes (samērīguma) princips

Tajā pat līgumā nostiprinātais proporcionalitātes princips paredz, ka ES dalībvalstīm ir jāizmanto līdzekļi, kas ļauj tām efektīvi sasniegt nacionālajos likumos noteiktos mērķus, rada pēc iespējas mazāku kaitējumu mērķiem un principiem, kas noteikti attiecīgajos ES tiesību aktos.

Izvairīšanās no nodokļiem aizlieguma princips

Visbeidzot profesore de la Feria vērš uzmanību uz nodokļu ekspertu aprindās slavenajās Halifax un Italmoda ES tiesu lietās nostiprināto izvairīšanās no nodokļiem aizlieguma principu. To jāpiemēro pat vietējās situācijās (ne tikai pārrobežu) un pat tad, ja nacionālajā likumā trūkst attiecīga regulējuma. Un tas attiecas uz visiem nodokļiem. Šai sakarā profesore citē mazāk populāru Ampafrance ES tiesas lietu:

..nacionālie tiesību akti, kas izslēdz atskaitīšanas tiesības, neparedzot nekādus noteikumus, lai nodokļu maksātājs varētu pierādīt, ka nav notikusi izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, nav līdzeklis, kas ir samērīgs ar mērķi apkarot izvairīšanos.

Izdevumu ierobežojumi ne tikai degvielai

Pēdējā minētā principa sakarā uzreiz nāk prātā, ka pie mums drīkst atskaitīt vien 50% no jebkura PVN, kas saistīts ar auto izdevumiem. Tādējādi automātiski tiek pieņemts, ka lielā mērā noticis biznesa auto privāts patēriņš. Tas ir tieši pretēji iepriekš citētajam ES tiesas veidotajam principam, ka nedrīkst automātiski būt šāds pieņēmums (ka ne visi ar auto saistītie izdevumi veikti biznesa vajadzībām). Tomēr mulsina, ka šī norma ir saskaņota ar Eiropas Komisiju, ja pareizi atceros. Nebiju arī iedomājies, ka citur PVN atskaitīšanas ierobežojumi ir pat plašāki jomās, kur ir risks, ka izdevumi veikti privātam patēriņam, nevis biznesam - piemēram, alkoholam, viesnīcām un restorāniem.

Par izvairīšanās (arī zināja vai vajadzēja zināt) normām..

..Profesore atsaucas uz ES tiesu praksi, kas vienmēr (izņemot vienu lietu) ir lēmusi par labu nodokļu maksātājam, kad nodokļu administrācijas vēlējušās atsaukties uz formāliem pamatiem, lai pierādītu izkrāpšanu (trūkumi rēķinos, grāmatojumi, deklarācijas, u.tml.), pretstatā darījuma ekonomiskai būtībai.

Starp citu, te ienākusies atsauksme par Tax Stories podkāstu. Tas iedvesmo vēl kādai sarunai.