Gandrīz kā Platona dialogi

Vai VID rīcība ir metafiziska un iracionāla? Vikipēdija saka: "Pastāv uzskats, ka drošas zināšanas par metafizikas jautājumiem nav iespējamas." Kāda uzņēmuma gadījumā tieši šādas pārdomas nāk prātā.

Platons apspriež domu, ka vistaisnīgāko un efektīvāko pārvaldības veidu vadītu filozofs - gudrs valdnieks.

Par ko ir stāsts?

Kopumā visu radušos situāciju varētu raksturot aptuveni šāds iedomātais dialogs starp VID un kādu ražojošu un eksportējošu uzņēmumu.

VID: Jūsu uzņēmumam ir 1/2 milj. nodokļu parāds uzņēmuma pārejas rezultātā. Maksājiet!

Uzņēmums: ok, te jums būs EUR 100k, bet pārējam iedodiet nomaksas grafiku.

VID: tev te iesniegumā komats nav pareizā vietā ielikts. Grafiku nedosim.

(Te domāta iesniegumā par grafika piešķiršanu norāde uz likuma pantu, kas ļauj piešķirt grafiku uz 5 gadiem. Taču VID uzskata, ka bija jānorāda citu pantu, kas ļauj pretendēt vien uz 3 gadu grafiku. Problēma ar interpretāciju rodas, jo uzņēmuma pārejas nodokļu parāds nerodas klasiskā uzrēķina rezultātā. Parāds rodas dēļ VID sākotnējā (tiesā tik 1 instancē izskatītā) lēmuma par ‘vecā’ uzņēmuma nodokļu parāda piedziņu. Attiecīgais VID lēmums par parāda piedziņu pēc būtības satur visas sastāvdaļas, kas veido VID kontroles pasākumos pieņemamo lēmumu struktūru.)

Uzņēmums: Ok, kaut arī man šķiet, ka komats ielikts pareizi, varu uzrakstīt jaunu iesniegumu ar komatu pareizā vietā, bet būtība no tā nemainās - man nepieciešams grafiks.

VID: Likums paredz šādos gadījumos 5 gadu termiņu piešķirt tikai audita uzrēķina gadījumā. Starp citu, ziniet, likumā ir tāda brīnišķīga iespēja, saucās TAP (tiesiskās aizsardzības process).

Uzņēmums: Ok, varbūt jums nav saprotama šīs zemes plašāka izpratne par lietu būtību un sūtību. Aiziesim pie jūsu daļas priekšniecības.

VID daļas priekšniecība: viss pareizi, komats iztrūkst. Likums saka - nav komata, nav grafika.

Uzņēmums: Nu, un ko par to domā VID vadītāja? Vai tiešām man ar šo jautājumu arī jāiet uz tiesu?

VID vadītāja: viss pareizi, komata nav. Ja nav komata, jūsu naudu mums nevajag. Uzņēmuma sākotnējais iesniegums par 5 gadu grafiku neder, jo nav bijis uzrēķina. Varētu runāt par 3 gadu grafiku, bet to jau uzņēmums neprasīja!!! Taču, ja tagad prasīs, tad iesnieguma termiņš jau nokavēts. Ironiski, ka vadītāja savā lēmumā diezgan pareizi norāda:

“.. visas sabiedrības kopējās intereses ir, lai valsts budžets saņemtu visus tam pienākošos maksājumus, kuri tālāk var tikt izlietoti sabiedrības labklājības nodrošināšanai”.

VID darbinieki vēlāk piebalso: Ejiet uz maksātnespēju. Ja neiesiet uz maksātnespēju 3 nedēļu laikā, būs arī valdes personīgā atbildība par uzņēmuma nodokļu parādiem.

Rezultāts: ražojoša eksportētāja vietā mums tagad ir uzņēmums ar juridiski sarežģītu un padārgu TAP procesu, kas samazina uzņēmuma spējas samaksāt valstij tai pienākošos nodokļu summu. Tik, ko no tā ieguvusi valsts? Nezinu.

Problēmas sakne, šķiet, meklējama faktā, ka joprojām visa VID jaunrade saistībā ar uzņēmuma pārejas lietām nav līdz galam pārdomāta un precizēta likumā. Ja reiz nodokļu maksātājs ir VID klients, jebkurš loģiski domājošs komersants zin, ka nepieciešams pārdomāt un uzlabot ‘klienta pieredzi’. Taču šajā gadījumā administratīvais process nepārprotami ļauj VID skatīties uz jautājuma būtību, nevis tikai formalitātēm, piemērojot citas interpretācijas metodes, ne vien gramatisko.

P.s. Šajā OECD publicētajā grafikā redzams, cik Latvijā VID nodokļus uzrēķina ‘uz papīra’ un cik (niecīgu daļu no tiem) reāli valsts iekasē.