Intervija DB par nodokļu reformām Baltijā

Būtiskākajam uzsvaram nodokļu sistēmas reformēšanā jābūt vērstam uz ekonomikas palielināšanu – nodokļu bāzes palielināšanu, kam pamatā būtu investīciju piesaiste un eksportā strādājošo konkurētspēja.

Intervēja - Māris Ķirsons, DB

Kas notiek Baltijā, ja nodokļu sistēma pamatīgas reformas, nevis kosmētisko remontu plāno gan Lietuvā, gan Igaunijā? Vai tas ir naudas trūkums valstu makos, atbilde uz inflācijas sekām vai recesiju?

Labs jautājums, jo neko, arī nodokļu sistēmu, jau nereformē tikai tāpēc, lai veiktu reformas. Pārmaiņu pamatā ir kāds iemesls, un, lai arī sākotnēji šķiet, ka to saknes meklējamas Covid-19 pandēmijas laika ballītes (kad tika piešķirti dāsni dažādi atbalsti un valstis tērēja ievērojami vairāk nekā normālos apstākļos) apmaksā, tomēr tas neatbilst patiesībai. No sarunām ar Eiropas nodokļu ekspertiem nākas secināt, ka nodokļu pārmaiņu vēji nepūš no rietumiem, jo, piemēram, kolēģi no Nīderlandes secina: nekādas izmaiņas nodokļos nav plānotas, ar valsts budžetu arī viss ir kārtībā, jo augstā inflācija (kas mazāka nekā Latvijā vai Baltijā) ir būtiski palielinājusi nodokļu ieņēmumus. Tas nozīmē, ka nodokļu reformu plāniem Baltijā ir lokāls raksturs. Vispirms Latvijā un Igaunijā ir izveidotas jaunas valdības pēc parlamentu vēlēšanām, un tāpēc loģiska ir to vēlme kritiski palūkoties uz esošo nodokļu sistēmu, izlabot visus praksē konstatētos trūkumus (nepilnības) un vairs savas darbības laikā nodokļu sistēmā radikālas pārmaiņas neveikt. To, ka nodokļu problemātika ir uzkrāta, zinām Latvijā, bet tieši tāpat tas ir arī kaimiņvalstīs. Būtiskākais jautājums gan uzņēmējiem, gan arī iedzīvotājiem varēt būt – kurā virzienā Baltijas valstu valdības vēlas īstenot reformas un kā tās ietekmēs iedzīvotājus, darba ņēmējus un uzņēmējus, kuri ar saviem nodokļiem piepilda valsts kasi, ko politiķi pārdala sabiedrībai svarīgu pakalpojumu sniegšanai. Tieši tāpēc būtiskākajam uzsvaram nodokļu sistēmas reformēšanā gan Latvijā, gan Igaunijā, gan arī Lietuvā būtu jābūt uz ekonomikas palielināšanu – nodokļu bāzes palielināšanu.

Proti, pašlaik nodokļu ieņēmumu īpatsvars pret IKP ir ap 30%, taču, to pat palielinot līdz 35%, nekāda būtiska ieguvuma nebūs, ja IKP ir mazs. Jo lielāka ekonomika, jo vairāk nodokļos varēs iegūt valsts budžets, nevis censties no jau izspiestā citrona iegūt vēl kādu papildu pilīti. Tautsaimniecības palielināšanas divi galvenie priekšnoteikumi – kā piesaistīt investīcijas un kā atbalstīt preču un pakalpojumu eksportētājus, un caur šo prizmu arī nepieciešams paraudzīties uz esošo nodokļu sistēmu.

Vai Igaunijas valdības vēlme PVN pamatlikmi no pašreizējiem 20% palielināt līdz 22% jau no 2024. gada un atcelt vai paaugstināt samazināto (9%) PVN likmi izmitināšanas pakalpojumiem, kā arī ieviest transportlīdzekļu nodokli, kāds ir Latvijā, vienlaikus atceļot uzņēmuma ienākuma nodokļa samazināto 14% likmi regulārajiem dividenžu maksātājiem, bet no 2025. gada šī nodokļa 20% likmi tāpat kā iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi paaugstināt līdz 22% patiešām veicinās tautsaimniecības izaugsmi, vai tā tomēr nav vairāk vērsta uz lielākiem nodokļu ieņēmumiem?

Būtiskākais ir saprast, ko Igaunijas valdība ar šo nodokļu reformu (arī akcīzes nodokļa regulāru paaugstināšanu tabakai un alkoholam nākamos trīs gadus) vēlas panākt, un atbildēt, vai Latvijai savā nodokļu sistēmā ir jāreaģē uz ziemeļu kaimiņvalsts lēmumiem, veicot izmaiņas savā nodokļu sistēmā, balstoties uz nepieciešamību piesaistīt investīcijas un atbalstīt eksportētājus.

Atgādināšu, ka pašlaik valdošā partija Igaunijā uz vēlēšanām gāja ar piedāvājumu – palielināt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu līdz 700 eiro mēnesī, vēlētāji to akceptēja, un, lai šādu solījumu iedzīvinātu, vienlaikus kompensējot šī lēmuma ietekmi uz valsts budžetu, arī tiek veikta kompleksa nodokļu sistēmas pārskatīšana, tai skaitā paaugstinot patēriņa nodokļu – pievienotās vērtības un akcīzes nodokļu – likmes. Jāatceras, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir būtisks uzņēmējdarbības atbalsta instruments, kas ir nepieciešams eksportējošo uzņēmumu konkurētspējai, kur viens no būtiskākajiem komponentiem ir tieši darbaspēka izmaksas.

Šāda ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšana būtībā ir eksportējošo uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšana.

Savukārt Lietuvā no divām progresīvajām iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmēm vēlas ieviest trīs (tāpat kā Latvijā), grib atcelt šī nodokļa atmaksu par ilgtermiņa dzīvības apdrošināšanas un individuālo pensiju plānu iemaksām un pat aplikt ar šo nodokli dāvanas no tuvajiem radiem.

Savā ziņā Lietuva kaut kur iet Igaunijas un kaut kur arī Latvijas virzienā. Piemēram, Lietuva nospraudusi ambiciozu mērķi – līdz 2028. gadam ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamam minimumam (2024. gadā – 751 eiro mēnesī) jābūt vienādam ar minimālo darba algu (2028. gadā – 924 eiro mēnesī). Savukārt iedzīvotāju ienākuma nodokļa revīzija vairāk atbilst pārejai uz Latvijā esošo, tikai arī IIN progresivitātes sliekšņi tur būs draudzīgāki vairumam darbinieku – 20% līdz ~100 000 eiro, 25% 100 000–200 000 eiro, 27% virs 200 000 eiro. Liels kārdinājums būs mazajam biznesam izmantot Lietuvas 5% UIN sistēmu, ja apgrozījums nepārsniedz 300 000 eiro, kur Lietuva plāno atcelt darbinieku skaita ierobežojumu (līdz šim drīkstēja būt ne vairāk par 10). Kādi šie priekšlikumi būs tad, kad tie būs akceptēti, rādīs laiks. Man patika, ka Lietuvas ministrija sāka savu prezentāciju ar trīs galvenajiem principiem, kuri kā bākugunis rāda ceļu, kurā virzienā reformai jādodas, – godīgums, vienkāršība, ekonomikas izaugsme.

Bet ko tad darīt Latvijā, ja Igaunija iet vienu ceļu, Lietuva – pilnīgi pretējo?

Būtu tikai loģiski, ja visas trīs Baltijas valstis apsēstos pie galda un vienotos par vienotu nodokļu sistēmu. Tas noteikti veicinātu lielāku investīciju pieplūdumu visās trijās Baltijas valstīs. Lietuvā ir citāda uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, bet nereāli tas nav. Jāņem arī vērā, ka dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstu ekonomika, no kuras paņemt nodokļus, ir lielāka nekā Latvijā. Proti, Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju sasniedz 75% no ES vidējā rādītāja, savukārt Lietuvā un Igaunijā ir krietni priekšā, jo sasniedz teju 90% no ES vidējā. Manuprāt, nodokļu revīzijas kontekstā būtiskākais bija, ir un būs investīciju piesaistes un eksportējošo uzņēmumu konkurētspējas veicināšana. Tieši šajā virzienā – meklējot risinājumus, kā to panākt – arī notiek darbs Finanšu ministrijas nodokļu darba grupā. Salīdzinājumam – Latvijā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi 20% tiek aplikti ienākumi līdz 20 004 eiro gadā, Lietuvā – līdz 100 000 eiro gadā, bet Igaunijā šādu ierobežojumu griestu ienākumiem nav – visiem piemērojama vienāda (20%) IIN likme. Tā ir milzīga atšķirība, kas var atspoguļoties Latvijā strādājošo uzņēmumu konkurētspējā, it īpaši, ja citu izmaksu pozīcijas ir līdzīgas. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums Latvijā ir 500 eiro (bet tas ir progresīvs – jo lielāka alga, jo mazāka ar IIN neapliekamā daļa), Lietuvā – 625 eiro, bet Igaunijā – 654 eiro (visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no ienākumu apmēra), tā ir būtiska atšķirība – tā rāda atpalicību no dienvidu un ziemeļu kaimiņvalstīm. Tieši ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamā minimuma paaugstināšana ir tas ceļš, pa kuru būtu jāiet arī Latvijai, jo īpaši, ja šāds risinājums samazina aplokšņu algu spiedienu. Tā dēvēto mazo – līdz 700 eiro – algu aplikšana ar nodokļiem ir nonsenss, tāpēc nodokļu sistēmā jāatrod risinājums, kā šāda lieluma algas ar nodokļiem apliktas netiek. Kaimiņiem nav arī tāda nodokļu sistēmas Frankenšteina – solidaritātes nodokļa, kas atbaida no Latvijas gudrākos prātus. Vienlaikus Latvijai varu ieteikt pat neskriet pakaļ Igaunijai un Lietuvai, bet pavērtēt, kas notiek citviet Eiropā, un tad pieņemt lēmumus.

Kopumā raugoties, Latvijā darbaspēka nodokļu slogs ir ievērojami augstāks nekā, piemēram, Īrijā (nodokļu slogs – vien 22% no IKP, bet IKP ir gandrīz 10 reizes lielāks nekā Latvijā) vai Ungārijā, kuras sekmīgi piesaista lielos investorus. Piemēram, simtiem miljonu vērtā filmu industrija ar saviem paviljoniem ienāca tieši Ungārijā, kura pirmā ieviesa nodokļu atlaides šai sfērai.

To, ka investīciju piesaiste un darbavietu radīšana Ungārijā ir bijis pareizs solis, apliecina arī jaunākie OECD dati par labklājību ES dalībvalstīs, jo šī Centrāleiropas valsts ir pirmajā vietā, kur cilvēki ir visapmierinātākie ar savu dzīvi. Ungārija ar maziem tiešajiem nodokļiem un lielāko PVN Eiropā (27%) ir savā ziņā liela brīvdomātāja, kas dzīvo citādi nekā citās ES dalībvalstīs. Tikai daži piemēri: Ungārijā nodokļu administrācija izmanto mākslīgo intelektu nodokļu jautājumos un nodokļu maksātāju uzvedības prognozēšanā. Galu galā Ungārija bija pirmā valsts Eiropā, kura ieviesa virspeļņas nodokli, kas pašlaik dažādās valstīs tiek piemērots dažādu sektoru – pamatā enerģētikas – uzņēmumiem. Ungārija šo virspeļņas nodokli ieviesa pat cukuram un sālim, mazumtirgotājiem, apdrošinātājiem utt., un neskatās, ko par to kāds Briselē vai Strasbūrā teiks, bet gan vērtē, kas katrā brīdī veicina ekonomiku, un to arī salīdzinoši ātri ievieš.

Jādomā līdzi arī globāliem procesiem. Piemēram, grāmatā Suverēnais cilvēks tās autori Džeims Deils Deividsons un lords Viljams Rīss-Mogs prognozē, ka ar virtuālā biznesa attīstību valstis konkurēs par cilvēku, nevis biznesu. Cilvēks, kas savu biznesu var veikt no jebkuras vietas pasaulē, daudz nedomās, ja vidējā statistiskā ASV nodokļu (IIN) rēķina (kas esot ap 120 000 ASV dolāru) vietā viņš var pelnīt to pašu, atrodoties Šveicē, kur IIN vietā maksājama gada maksa ap 45 000 ASV dolāru.

Latvija jau tikko mini solīti šai virzienā spērusi – ar šo gadu ārzemniekiem, kas no Latvijas strādā ārzemju darba devēja labā, piemērojama īpaša 15% Latvijas IIN likme. Jau tagad daudzi apsver iespēju pārziemot Spānijā – tad Latvijas nodoklis var aizmigrēt uz turieni. Tas gan zināmai kategorijai cilvēku (īpaši – lēmumu pieņēmējiem) un uzņēmumu var radīt citus riskus, piemēram, pastāvīgās pārstāvniecības. Te arī mums jābūt gudriem – mēs varam būt pirmā valsts Eiropā, kas paziņo vietējā likumā, ka TOP līmeņa menedžeriem Latvijā neradīsies pastāvīgās pārstāvniecības risks, ja viņi te strādās kādam no ārzemju uzņēmumiem, it sevišķi, lai izbaudītu te vasaru, kas tai pašā Spānijā ir par karstu.

Lietuva ieviesīs virspeļņas nodokli bankām, vai Latvijai arī tas būtu jādara?

Vispirms Lietuva nav vienīgā valsts, kurā ir ieviests solidaritātes (virspeļņas) nodoklis kredītiestādēm, jo tāds ir arī tajā pašā Ungārijā, Spānijā (kur bankas jau iesūdzēja valdību konstitucionālajā tiesā) un Čehijā. Šī nodokļa būtība – bankas augstās inflācijas situācijā uzturēja zemas depozītprocentu likmes, vienlaikus pieauga kredītprocentlikmes, kā rezultātā, pat neko īpaši nedarot, tās gūst daudz lielāku peļņu. Lietuvā tiek lēsts, ka 2023. gadā banku peļņa varētu sasniegt pat 1 miljardu eiro. Saskaņā ar apstiprināto Lietuvas likumprojektu solidaritātes iemaksu bankas un kredītiestādes maksās no 2023. gada otrā ceturkšņa līdz 2024. gadam. Nodokļu likmi 60% apmērā piemēros tīrajiem procentu ienākumiem, kas pārsniedz 50% no vidējā pēdējos četros finanšu gados. Plānots, ka pagaidu solidaritātes iemaksa tiks piemērota tikai tām iestādēm, kurās Lietuvas iedzīvotāju noguldījumu un citu līdzekļu apjoms 2022. gada 31. decembrī bija vismaz 400 milj. eiro. Iekasētos līdzekļus plāno izmantot valsts vajadzībām: sociālajai saliedētībai, izglītībai, veselības aprūpei, valsts aizsardzībai vai valsts parāda samazināšanai.

Balstoties uz 2023. gada banku peļņas rādītājiem, tiek lēsts, ka valsts budžetā varētu iekasēt līdz pat 100 milj. eiro gadā. Un, lai arī skan pārmetums, ka nevar kaut ko piemērot ar atpakaļejošu datumu, tomēr tehniski tas ir izdarāms. To, piemēram, rāda Lielbritānija, kur pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados ar atpakaļejošu datumu tika ieviests solidaritātes nodoklis bankām par peļņu, ko tās guva, nevis riskējot un aizdodot naudu, bet tieši tāpat kā pašlaik – no tā, ka Anglijas Centrālā banka, lai slāpētu inflāciju, paaugstināja procentlikmes.

Bankas Latvijā ir ļoti konservatīvas, un ar to pieeju nav mierā nedz iedzīvotāji, nedz uzņēmēji, nedz arī politiķi, jo kur tad ņemt finansējumu attīstībai, ja bankas ir ļoti piesardzīgas kredītu izsniegšanā, tādējādi ekonomikai trūkst finanšu asinsrites. Visloģiskākais risinājums būtu valsts amatpersonām un lielo banku vadītājiem, galvenokārt Skandināvijā, apsēsties pie galda, pārrunāt situāciju, identificēt un novērst problēmas, rezultātā bankām mainot savu pieeju. Tomēr te viss nav tik viennozīmīgi, jo arī daudziem Latvijas uzņēmumiem ir sliktas bilances, un bankas saka, ka nav jau labu projektu, ko kreditēt.

Jāņem vērā, ka kreditēšanu vēl vairāk saasina pašreizējā uzņēmuma ienākuma nodokļa nomaksas prasība attiecībā uz procentu maksājumiem, kas ierobežo pieeju banku konkurentiem – nebanku kreditētājiem.

Kādā veidā?

Veicot uzņēmuma ienākuma nodokļa reformu, 2018. gadā Latvijā tika ieviestas vairākas normas, lai novērstu izvairīšanos no šī nodokļa maksāšanas. Rezultātā normatīvos ir nosacījums, ka attaisnotie ar saimniecisko darbību saistītie procentu maksājumi nevar būt lielāki par aizdevumu, kas pārsniedz četrkāršu aizņēmēja (uzņēmuma – juridiskas personas) pašu kapitālu. Izņēmums, kad var neievērot šo aizņēmuma ierobežojumu, – aizņēmumi no bankām. Tā kā vairumam uzņēmumu pašu kapitāls ir niecīgs, tad tas nozīmē, ka daļa procentu maksājumu, ko uzņēmēji maksā par kredītiem, ir nekavējoties jāmaksā kā uzņēmumu ienākuma nodoklis tāpat kā gadījumā, kad šāda summa tiktu izmaksāta dividendēs īpašniekiem.

Pilnīgs absurds! Loģiski būtu, ja procentu maksājumi ir pilnā apmērā attiecināmi uz saimnieciskās darbības izdevumiem un par tiem nav jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis, izņemot, ja aizņemas no saistītiem uzņēmumiem, jo tad tiešām var būt slēpts peļņas izmaksas risks caur procentiem. Un, lai arī Latvija ir nokopējusi Igaunijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, tomēr ziemeļu kaimiņvalstī nav noteikts kaut kāds ierobežojums – griesti – kredītprocentu maksājumu apmēram, virs kura par tiem būtu jāmaksā peļņas nodoklis. Arī Lietuvā, kur gan ir citāda (tāda pati, kā Latvijā bija līdz 2018. gadam) uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, ierobežojums procentu maksājumiem ir noteikts tikai saistīto uzņēmumu starpā, bet ne uz uzņēmuma kredītprocentu maksājumu bankām. Faktiski Latvijas uzņēmēji ir sava veida ķīlnieku lomā, kādā neatrodas ne tie, kuri strādā Igaunijā, nedz arī Lietuvā. Tieši tāpēc būtisks uzdevums ir izmainīt pašreizējo uzņēmumu ienākuma nodokļa regulējumu, lai kredītu procentmaksājumi neatkarīgi no to apmēra būtu 100% atbrīvoti no uzņēmumu ienākuma nodokļa maksājuma, ja tie atbilst tirgus cenai.

Veselības aprūpei trūkst naudas, un ik pa brīdim izskan piedāvājums palielināt PVN standartlikmi no pašreizējā 21% līdz 22% vai 23%, tādējādi atrodot trūkstošos simtus miljonus eiro. Vai atbalstāt šādu risinājumu?

Latvijā strādājošo eksportētāju konkurētspējai darbaspēka nodokļu samazināšana ir nepieciešama, un līdz ar to jādomā par risinājumiem, kas kompensētu šī samazinājuma radīto nodokļa ieņēmumu kritumu. Viens no risinājumiem ir patēriņa nodokļu – pievienotās vērtības un arī akcīzes nodokļa likmju (alkoholam, tabakai) paaugstināšana un arī nekustamā īpašuma nodokļa pārskatīšana.

Veselīga dzīvesveida kontekstā bez akcīzes nodokļa likmes paaugstināšanas alkoholiskajiem dzērieniem un tabakai tieši tas pats būtu jādara attiecībā uz datorspēlēm un azartspēlēm. Vai tas tiks darīts, to rādīs laiks, bet, šķiet, citu risinājumu jau nav. Iepriekš pret iespējamo PVN standartlikmes paaugstināšanu Latvijā esmu bijis skeptisks, jo OECD valstu vidējā statistika rāda, ka vien ap 20% no valsts budžeta nodokļu ieņēmumiem veido PVN, bet Latvijā tie ir jau 30%. Turklāt kopumā Latvijas nodokļu sistēmā netiešo nodokļu (PVN un akcīze) īpatsvars budžetā ir viens no lielākajiem starp OECD valstīm, tātad jāskatās uz sabalansētāka valsts budžeta pīrāga veidošanas pusi. Un vēl jau likme nebūt nenozīmē korelāciju ar budžeta ieņēmumiem – piemēram, Zviedrijas 25% PVN likme ienes 9,2% no IKP, Beļģijas 21% likme – 6,9% no IKP, bet Latvijas tāda pati 21% PVN likme – pat 8,4%. Turklāt jāatceras, ka, jo lielāka PVN likme, jo lielāks risks, ka PVN izkrāpēji no visas Eiropas arvien vairāk vēlēsies pasmelties tieši no Latvijas budžeta.

Lietuva apspriež no tuviem radiniekiem saņemto dāvanu aplikšanu ar nodokli, ja to vērtība pārsniedz 300 000 vai otrā versijā – 150 000 eiro. Vai Latvijā vajadzētu darīt ko līdzīgu?

Šajā segmentā ir ļoti daudz jautājumu, kuri tiek apspriesti gan Lietuvā, gan arī Latvijā. Proti, ir salīdzinoši daudz cilvēku, kuri dzīvo nereģistrētā laulībā, viņiem ir kopīgi bērni, un viņi viens otram dāvina līdzekļus. Šie dāvinājumi atbilstoši attiecīgam tiesas spriedumam Latvijā nav apliekami ar nodokli, tāpēc nav runas par dāvinājumu aplikšanu ar nodokli arī šādos gadījumos. Iespējams, varētu domāt par mantojuma nodokļa, kāds ir citviet, ieviešanu, bet tas varētu būt tikai tādam mantojumam, kurš mērāms ļoti lielā apmērā, nevis kādas parastas automašīnas, traktora, nelielas mājas vai dzīvokļa mantošanas gadījumā. Tomass Piketī savā bestsellerā Kapitāls 21.gadsimtā uzskata, ka kapitāls privātās rokās aug ātrāk nekā ekonomika, tādēļ būtu ieviešams turības nodoklis, bet tikai tā pieaugumam. Šķiet, daudz lielāku pienesumu valsts makam un ēnu ekonomikas mazināšanai varētu dot vispārējas saprātīgas un automatizētas obligātās deklarēšanās ieviešana, tādējādi nebūtu, maigi izsakoties, tādu skaidrojumu uz jautājumu, “kur ņēmi naudu?” kā “vinnēju azartspēlēs”, bet villa Jūrmalā piederētu cilvēkam, kura vienīgie legālie ienākumi ir minimālā alga, u.tml. Vairākās diskusijās ar nodokļu ekspertiem pat izkristalizējusies iespēja, ka šāds solis ļautu nākt uz pēdām tā dēvētajiem PVN mazgātājiem, jo galu galā šiem cilvēkiem kaut kur jādzīvo un šādi iegūtā nauda kaut kur jātērē – nekustamajiem īpašumiem, auto, jahtām, ceļojumiem u.tml. Galu galā Rīgā var redzēt salīdzinoši daudz dārgu limuzīnu, Pierīgā ar neapbruņotu aci var ieraudzīt pārsteidzoši lielas un greznas villas, bet nav zināms, vai to īpašniekiem vispār ir bijuši legāli finanšu avoti tādu iegādei. Ja nekustamais īpašums pieder juridiskai personai, tai noteikti jābūt (vismaz iestādēm) nosakāmam patiesajam labuma guvējam.

Bet limuzīni un nekustamie īpašumi var būt reģistrēti uz juridiskajām personām, kuras pat var nebūt reģistrētas Latvijā!

Tāda situācija var būt attiecībā uz nekustamajiem īpašumiem, taču tad plašākas diskusijas vērts būtu jautājums par Lielbritānijas pieredzi, kura šogad ieviesa deofšorizācijas prasību: kompānijai, kurai pieder nekustamais īpašums, jāuzrāda patiesais labuma guvējs – fiziskā persona.

Savukārt, ja tādu nevar uzrādīt vai tāds netiek norādīts, tad seko soda sankcijas, kam jābūt kā % no slēptā īpašuma, faktiski – nodoklim. Diskusija par nekustamo īpašumu nodokli un tā aprēķina metodiku, sasaisti ar kadastrālo vērtību, tirgus cenām arī mums vēl ir priekšā, un tā ir supersvarīga tēma, lai beidzot izbeigtu biedēt investorus ar nenoteiktību par kadastrālo vērtību un līdz ar to – NĪN likteni. Jebkurā gadījumā nekustamā īpašuma nodoklis ir tāds, no kura nav iespējams izvairīties.

Igaunija • No 2024. gada plāno celt PVN standarta likmi no 20% uz 22%; • no 2025. gada 1. janvāra atcelt samazināto 9% PVN likmi izmitināšanas (tūrisma mītnēs) pakalpojumiem; • no 2024. gada 1. jūlija plāno ieviest mehānisko transportlīdzekļu nodokli; • no 2025. gada plānota UIN likmes palielināšana no 20% uz 22%, kā arī samazinātās 14% UIN likmes atcelšana, kas bija piemērojama regulāru dividenžu izmaksu gadījumā; • IIN neapliekamais minimums tiek palielināts no pašreizējiem 654 eiro līdz 700 eiro mēnesī nodokļu maksātājiem bez gada ienākumu griestiem; papildus plānots atcelt IIN atlaidi hipotēkas procentiem un nodokļu atvieglojumus par laulāto un bērniem; • tiks paplašinātas pašvaldību tiesības uzlikt vietējos nodokļus, un tiks ieviests jauns nodoklis par mežu izciršanu.

Lietuva Iedzīvotāju ienākuma nodoklis • Progresīvā IIN mehānisma ieviešana ar 20/25/27% nodokļa likmēm; • paaugstināta individuālās uzņēmējdarbības aplikšana ar 20% nodokļa likmi un samazināti atskaitījumi; • investīciju kontu instruments, kas ļauj neaplikt ar nodokli atdevi no ieguldījumiem, ja tie reinvestēti līdz 10 000 eiro; • IIN atskaitījumu atcelšana saskaņā ar ilgtermiņa dzīvības apdrošināšanas un individuālajiem pensiju produktiem; • akciju opciju atvieglojumu pagarināšana; • no tuviem radiniekiem saņemto dāvanu aplikšana ar nodokli, ja to vērtība pārsniedz 300 000/150 000 eiro.

Uzņēmumu ienākuma nodoklis • Tūlītējs pamatlīdzekļu nolietojums; • pētniecības un attīstības (R&D), patentu kastes, investīciju projektu un filmu finansējuma atvieglojumu pagarināšana līdz 2028. gadam; • nozaru nodokļa atvieglojumu atcelšana atsevišķiem dzīvības apdrošināšanas sabiedrību un veselības aprūpes uzņēmumu ienākumiem; • tiem uzņēmumiem, kas piemēro 5% UIN līdz 300 000 eiro apgrozījumam, tiks atcelta prasība par darbinieku skaitu (līdz 10); • palielinās slieksnis UIN avansu maksāšanas pienākumam (apgrozījums līdz 500 000 eiro); • atvieglojums riska un privātā kapitāla subjektiem liegts, ja veiktas investīcijas uzņēmumos, kuri jau izmanto šo atvieglojumu; • uzņēmuma automašīnas, automašīnu nomas, lietošanas un remonta izdevumi atskaitāmi no apliekamās bāzes atkarībā no CO2 emisiju līmeņiem; • grozījumi noteikumos par nemateriālās vērtības amortizāciju nodokļu vajadzībām; • nodokļu zaudējumu pārnešana starp grupas uzņēmumiem būtu ierobežota līdz 70% no saņēmējas vienības ar nodokli apliekamās peļņas.

Pievienotās vērtības nodoklis • PVN reģistrācijas slieksnis tiks palielināts no 45 000 eiro līdz 55 000 eiro; • sociālo pakalpojumu iestāžu sniegtie sociālie pakalpojumi būs atbrīvoti no PVN.

Nekustamā īpašuma nodoklis • Dzīvojamās mājas tiktu apliktas ar progresīvo NĪN likmi (neapliekamā vērtība tiktu noteikta pēc dzīvojamās mājas vidējās pašvaldības vērtības – AMV): 1) ka vērtība nepārsniedz 1 AMV – dzīvojamā māja netiktu aplikta ar NĪN; 2) ja vērtība pārsniedz 1 AMV, bet nepārsniedz 2 AMV – tiktu piemērota NĪN likme 0,06%; 3) ja vērtība pārsniedz 2 AMV – tiktu piemērota NĪN likme 0,1%; • pārējie iedzīvotājiem piederošie nekustamie īpašumi tiktu aplikti ar NĪN likmēm 0,1–1% robežās; • juridiskām personām piederošie komercnekustamie īpašumi tiktu aplikti ar NĪN likmēm 0,5–3% robežās; • ar NĪN tiktu arī aplikts pamests un novārtā atstāts nekustamais īpašums, kā arī nepabeigta būvniecība.