Kā māksla Zviedrijā 1976.g. gāza valdību?

Zviedrijā nodokļu nemierus toreiz radīja pasaulē populārie režisors Ingmar Bergman un rakstniece Astrid Lindgren. Rezultātā vēlēšanās zaudēja 44 g. pie varas bijušie sociāldemokrāti. Kas notika?

Māksla glābj pasauli

Nodokļu administrācija apkauno Ingmar Bergman

Šie abi gadījumi likās svarīgi tādā kontekstā, ka Bergman gadījumā nodokļu administrācija faktiski padzina no valsts nacionālu dārgumu. Šis stāsts nejauši sakrita ar kāda paliela klienta vakar man atsūtīto ziņu, ka pēc ilgākas cīņas ar VID viņi nolēmuši pārcelt biznesu. Citi tā runā spekulatīvos nolūkos, bet IT nozarē mobiliem jauniem cilvēkiem ar apakšuzņēmējiem un klientiem pa visu pasauli tas ir samērā viegli izdarāms.

Astrid Lingren izsmej progresīvo IIN

Savukārt, Lidgren tajā pat laikā publicēja satīrisku pasaku par Zviedrijas nodokļu sistēmu. Tā būtībā ir par to, ka viņas nodokļi attiecīgajā gadā pārsniedza ienākumus! Tā izraisīja plašas publiskas debates par Zviedrijas nodokļu sistēmu un būtiski ietekmēja 1976.gada vēlēšanu rezultātus. It kā esam tālu no Skandināvijas šķietami augstajām likmēm. Taču arī šis stāsts vedina uz pārdomām, piemēram:

• cik progresu atbalstoša ir progresīvā IIN sistēma (jo vairāk dari, jo augstāka likme)?

• cik daudz sistēmu balstām uz vērtībām, nevis excel tabulu?

• tikko kopā ar Fintech asociāciju bijām FM, lai skaidrotu, ka startapos nenāk aizdevumi, ja dēļ mūsu ThinCap sistēmas jāmaksā UIN par %, kad aizdevums pārsniedz 1:4 pašu kapitāla un aizdevuma proporciju. Igaunijā šāda ierobežojuma nav. Kā pret sienu.

Ingmar Bergman

1976.g. slaveno režisoru aizturēja un aizveda nopratināt policija par izvairīšanos no nodokļiem darījumos starp viņa Zviedrijas un Šveices uzņēmumiem. Pēdējo viņš izmantoja, lai norēķinātos ar ārzemju aktieriem. Kaut arī Bergman samaksāja SEK 150k nodokļu uzrēķinu, aizdomas par nodokļu izkrāpšanu neattaisnojās un valdība viņam oficiāli atvainojās. Šis izvērtās sāpīgs moments ne vien pašam režisoram, bet visai Zviedrijai, jo rezultātā režisors pārcēlās dzīvot uz Vāciju. Taču nodokļu administrācijas nodarītais kaitējums bija nelabojams. Režisors pats vēlāk komentēja, ka tādējādi nonāca depresijā un būtībā (viņš un visa pasaule) zaudēja ap 8 gadiem filmu ģēnija produktīva darba. Par šo incidentu ir plašs atspoguļojums Zviedrijas un visas pasaules medijos, bet te tas izklāstīts visdetalizētāk.

Astrid Lindgren

Kas tad bija rakstīts šajā nodokļiem veltītajā pasakā ‘Pomperipossa in Monismania’?

Reiz kādā zemē (nosauksim to par Monismania, jo to kaut kā ir jānosauc), dzīvoja Pomperipossa, kas ir labs vārds pasakām..

Ar vērtībām viss ok

Tiešām, šai zemei nav vajadzīgs nosaukums Zviedrija vai Latvija, jo tajā atspoguļotas cilvēciskās vērtības, kas svarīgas jebkur. Pomperipossa mīlēja savu zemi un tās cilvēkus, bet tās vadītāji rūpējās, lai neviens valstī nebūtu nabadzīgs un visiem bija daļiņa labklājības kūkas.

Pat 80-83% nodokļos Pomperipossai bija ok

Laikā, kas man saistās ar gaišākajiem bērnības mirkļiem, tētis man, gluži kā citi tēti visos pasaules nostūros, vakaros lasīja priekšā Karlsonu vai Brāļus Lauvassirdis. Apmēram tai pat laikā Pomperipossa reiz saņēma vēstuli no nodokļu pārvaldes, ka viņai jāmaksā 80-83% nodokļos, bet 17-20% viņa var paturēt sev. Neskatoties uz citu cilvēku iebildumiem, viņai tas likās godīgi minēto vērtību sasniegšanai.

Tomēr radās kāda problēma (stāstos jābūt problēmai)

Viņa turpināja darīt to, kas patika vislabāk - dalīties ar citiem ar savu bērnišķīgumu un iztēli. Tomēr, jo vairāk bērnu pasaulē lasīja viņas grāmatas, jo nabadzīgāka palika viņa pati.. Par to parūpējās nodokļu sistēmas progresivitāte un valdības pieņemtie grozījumi tajā. Rezultātā kāds draugs Pomperipossai vaicāja vai viņa zina, ka tagad viņai būs jāmaksā 102% nodokļos? Viņa atbildēja: “Nonsenss, tādi procenti nemaz nepastāv.” Taču drīz viņa iepazinās ar Monismania pastāvošo augstāko matemātiku, kad jāsaskaita kopā IIN un sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Aprēķini..

Tā viņa trīcēja un drebēja par no visiem pasaules stūriem uzglūnošajem ienākošajiem čekiem par izlasītajām viņas grāmatām, jo tos nemaz iepriekš nevarēja paredzēt. Tad viņa apsēdās un sāka rēķināt:

• Par pirmajiem 150k viņa varēja paturēt 42k;

• taču ja saņem virs 1 850 000, ir jāatdod 100%;

• un vēl papildus 2% veido 37k;

• tātad, no 2 mil. valstij aiziet 1 995 000 (1 850 000 + 108k (150-42) + 37k);

• pašai no 2 milj. paliek 5k!

Kā ir citur?

Tad Pomperipossa satika draugu no Krievijas, kas arī rakstīja grāmatas, kuras cilvēki bija iecienījuši. Viņš maksāja 13% nodokli. Hmm.. PSRS 1976.g. gan nešķiet labs salīdzinājums.. Es noteikti labāk izvēlētos dzīvot uz Zviedrijas sociālo pabalstu tajā laikā, ja būtu šāda izvēle. Tomēr viņa noskaidroja arī, ka tajā laikā Īrijā par šādu ienākumu nebūtu rakstniekiem piemērojama nodokļa vispār.. Tiem jābūt meliem, viņa nodomāja..

Atskaitāmie izdevumi

Pomperipossa arī drūmi noskatās uz dažādām pozīcijām, kuras pat medijos cilātas, kā gudru juristu izdomātas, lai samazinātu nodokļu bāzi turīgiem, sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Taču, ja nu Pomperipossai ķīmija nav mīļākais priekšmets un viņa visu vēlas darīt korekti? Tieši tad viņai iešāvās prātā lieliska doma - ir taču iespēja aiziet palūgt valsts pabalstu, jo ar 5k gadā taču nevar izdzīvot! Tajā brīdī viņa saņēma ziņu no nodokļu administrācijas, ka viņai nepaliek arī tie 5k gadā, jo maksājamie nodokļi ir 2 002 000. Un tā viņa ar valsts pabalstu dzīvoja ilgi un laimīgi.. un Pomperipossa vairs nesarakstīja nevienu grāmatu.