Kritēriji, kad holdinga kompānijām var ‘skatīties cauri’
Jau iepriekš rakstījām, ka ES tiesa 2019. gadā taisīja nolēmumu t.s. “Dānijas” lietās par nodokļu atbrīvojuma piemērošanu dividenžu un procentu maksājumiem citas ES dalībvalsts holdinga sabiedrībām, kuras nav ienākuma faktiskais labuma guvējs. Minētajai lietai sekoja līdzīgas lietas Beļģijā, Francijā, Spānijā, Lietuvā, tādējādi radot viļņveida efektu citās ES dalībvalstīs.
Ko noteica šie ES tiesas spriedumi Dānijas lietās?
“Dānijas” lietās EST skaidroja, ka ES dalībvalstīm ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums liegt nodokļu atvieglojumu piemērošanu mākslīgām nodokļu struktūrām. Turklāt šis pienākums izriet no vispārēja ES tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma principa, kurš ir piemērojams arī tad, ja nacionālais likums neparedz īpašas pret-izvairīšanās normas.
6 kritēriji
Tiesa arī norādīja sešus kritērijus, kas var liecināt par mākslīgu nodokļu struktūru:
uzņēmumu grupas struktūra tika izveidota, lai gūtu nodokļu priekšrocības;
holdinga sabiedrība gandrīz visas saņemtās dividendes vai procentu ienākumu aizskaita sabiedrībai, kurai nav tiesību uz nodokļu atbrīvojumu;
holdinga sabiedrība gūst nebūtisku ienākumu dēļ tās ienākuma sadales;
vienīgā holdinga sabiedrības aktivitāte ir saņemtā ienākuma sadale, tai nav patstāvīgu pārvaldes orgānu, bilances, izmaksu, darbinieku un biroja;
holdinga sabiedrība negūst labumu no saņemtā ienākuma dēļ uzņemtajām saistībām pret citām grupas sabiedrībām; un
pastāv cieša saikne starp sarežģītiem finanšu darījumiem un struktūrām un jauniem nodokļu likumiem.
Tendence
Šodien jau varam runāt par tendenci pievērst arvien lielāku uzmanību uzņēmumu un darījumu ekonomiskajai būtībai, liedzot nodokļu atbrīvojuma piemērošanu maksājumiem holdingiem, kuriem nav ekonomiskās būtības. Nupat uz šo ES tiesu spriedumu bāzes Dānijas Augstākā tiesa lēmusi par patiesā labuma guvēja principu nodokļu konvencijās. Ko tieši Dānijas tiesa lēma? Jāpiebilst, ka šie nav parasti kādas ES valsts nacionālās tiesas nolēmumi – tiem kā šādu lietu flagmaņiem ar aizturētu elpu sekoja līdz visa nodokļu profesionālā pasaule.
Pirmais Dānijas Augstākās tiesas spriedums
Dānijas uzņēmums (zīmējumā – DK) 2005.g. izmaksāja dividendes savam mātes uzņēmumam Kiprā (CYP), kas dienu vēlāk izmaksāja mātei Bermudās (BER), kas pēc 5 mēnešiem (2006.g.) to pašu summu izmaksāja kā dividendes savai mātei ASV (US). Dānijas tiesa lēma, ka Kipras uzņēmums nav dividenžu patiesā labuma guvējs, jo tam nav neatkarīgu tiesību lemt pašam par šo dividenžu likteni. Tas, savukārt, liedz pieeju Dānijas – Kipras nodokļu konvencijas un ES Mātes-Meitas direktīvas priekšrocībām. Tiesa arī lēma, ka patiesā labuma guvējam ASV nav piemērojamas Dānijas – ASV nodokļu konvencijas priekšrocības, jo dividendes ceļoja cauri starpniekiem un Bermudā pagāja 5 mēneši, līdz uzņēmums nolēma izmaksāt dividendes uz ASV. Tādēļ dividendēm piemērojams Dānijas ieturējuma nodoklis.
Lietā bija arī otrs dividenžu maksājums, par ko Dānijas uzņēmums lēma 2006.gadā, bet izmaksāja uz Kipru vien 2010. gadā, kad to uzreiz arī pārskaitīja tālāk uz Bermudām. Šajā gadījumā Dānijas Augstākā tiesa piekrita piemērot Dānijas – ASV nodokļu konvencijas priekšrocības un nepiemēroja ieturējuma nodokli, jo nodokļu maksātājs pierādīja, ka šīs dividendes bija daļa no sākotnējām dividendēm, ko 2006.gadā Bermudu uzņēmums izmaksāja ASV mātei.
Var, bet tomēr nevar
Interesanti, ka nodokļu maksātājs atsaucās uz Dānijas Nodokļu ministra (jā, viņiem tāds ir) teikto, ka no Dānijas ieturējuma nodokļa iespējams izvairīties, izveidojot holdinga uzņēmumu kādā no ES dalībvalstīm. Tomēr tiesa norādīja, ka šis izteikums neparedz ļaunprātību ar mērķi izvairīties no Dānijas nodokļa.
Otrais Dānijas Augstākās tiesas spriedums
Otrajā lietā virknei privātā kapitāla fondu piederēja Luksemburgas akciju sabiedrība (zīmējumā – SA), kam piederēja virs 99% Luksemburgas komandītsabiedrībā (SCA), kam, savukārt, piederēja 59,1% Dānijas sabiedrībā (DK). 2011.g., pāris mēnešus pirms dividenžu izmaksāšanas no Dānijas uz Luksemburgu, Dānijas uzņēmums saņēma no nodokļu administrācijas uzziņu, ka dividendēm piemērojams ieturējuma nodoklis. Pēc pāris mēnešiem Dānijas uzņēmums izmaksāja dividendes, ieturēja nodokli un apstrīdēja uzziņu vietējā Nodokļu strīdu komisijā. Tas, starp citu, būtu ļoti vēlams arī Latvijā, brīžiem redzot uzziņu kvalitāti. Uzziņām arī derētu ieviest maksu, kā tas ir Igaunijā u.c. ES valstīs, kas arī uzlabotu uzziņu kvalitāti un tādējādi – investīciju klimatu valstī. Un tādu Nodokļu strīdu komisiju jau mums sen vajadzēja, lai tik daudz nevajadzīgu strīdu nenonāk tiesās.
Ak jā, kur mēs palikām.. Nodokļu strīdu komisija nolēma, ka nodokli tomēr nav jāmaksā un valsts ieturējuma nodokli atmaksāja. Tomēr administrācija šo lēmumu apstrīdēja tiesā. Dānijas uzņēmums tiesā apgalvoja, ka Luksemburgas dividenžu saņēmējs ir menedžmenta kompānija, kas pati pieņem lēmumus par dividenžu tālāko likteni. Tomēr tiesa tam nepiekrita un uzskatīja, ka vienīgi investīciju fondu investori uzskatāmi par dividenžu PLG, kurus Dānijas uzņēmums tā arī nav atklājis (jo diez vai tie pat Dānijas uzņēmumam ir zināmi). Tādēļ konvencijas vai direktīva neatbrīvo dividendes no nodokļa arī šajā gadījumā.