Pārdomas par svaigāko spriedumu PVN lietā
Jau iepriekš rakstīju, ka VID zaudēja apgabaltiesā PVN lietu. Ja toreiz paskatījos uz vairākiem procesuāliem un valsts atbildības jautājumiem, tad šoreiz - par strīda būtību. Par ko bija strīds un kādēļ tiesa nosprieda tā, kā tā nosprieda?
Preces labāk, kā pakalpojumi
Jau pašā sprieduma ievadā ir teikums, kas padara VID izredzes uzvarēt lietu par sarežģītām - puses neiebilst, ka preču piegāde ir notikusi. ES tiesa savos spriedumos ir atzinusi, ka gadījumos, kad preču piegāde ir bijusi, uz administrācijas pleciem gulstas vēl lielāka pierādīšanas nasta, ka darījuma puse zināja par PVN izkrāpšanu. Tātad, preču darījumi dod priekšrocības, salīdzinoši ar pakalpojumiem.
Jāuzmanās ar cenām un tirgum netipisku pārdevēja rīcību
ES tiesas izpratnē ir viens būtisks kritērijs, kas pagriež pierādīšanas nastu atpakaļ uz uzņēmuma pleciem. Ja piegādātāja piedāvātā cena ir tirgum neparasti zema, tad pircējam no sākuma ir jāpārliecinās par iemesliem un tos vajadzētu dokumentēt nebaltām dienām. Kas ir zema cena? Izkrāpēji kabatā ieliek PVN tiesu, tādēļ viņiem nav problēmu palaist cenu būtiski (15-20%) mazāku, kā piedāvā pārējie, lai būtu ātra preču aprite. Ja šādus loģiskus iemeslus (piemēram, pirms-rekonstrukcijas izpārdošana, utt.) pircējs no pārdevēja nesagaida, pirkt ir riskanti. Tādēļ jocīga šķiet apgabaltiesas filozofēšana, ka nebija tirgū piedāvājumu par vēl zemāku cenu, jo krāpnieki tipiski piedāvā preci par samazinātu cenu, salīdzinoši ar tirgu.
Tāpat pircējam jāuzdod pārdevējam jautājumus (un jādokumentē atbildes), ja darījuma gaitā parādās kāda tirgum netipiska rīcība. Pārējos gadījumos padziļinātu pārdevēja pārbaudi nav jāveic. Tad pircējs var ielidot uz PVN, 30% soda naudu, 18,25% gadā nokavējuma naudu vai sliktākajā gadījumā - kriminālatbildību, ja nesamaksātais nodoklis pārsniedz EUR 25k.
VID izdomā pasakas
Jau pašā sprieduma sākumā VID kā savu argumentāciju sarakstījis pilnīgas blēņas. Ideja viņiem ir pareiza - ja starp ārzemju piegādātāju (Rimpex UAB) un Latvijas pircēju (Iecavnieks) ieliek Latvijas 'no-name' starpniekus (Nīta 2 un GM Chip), veidojas iespējama klasiska PVN izkrāpšanas shēma. Turklāt, GM Chip UR reģistrētais komercdarbības veids ir auto remonts un apkope. Tikai shēma neveidojas no tā, ka Iecavnieks iegūst PVN priekšrocības, kā to aplami apgalvo VID, jo Iecavniekam priekšnodoklis ir abos variantos. Iecavnieks PVN daļu samaksā starpniekiem naudā, nevis uzskaita tikai uz papīra, kā būtu tieša darījuma ar UAB gadījumā. Tādēļ starpniekiem (Nīta 2 un GM Chip) veidojas nauda PVN apmērā, ko ielikt kabatā un ar ko nozust, neiemaksājot to valstij. Jocīgi, ka tiesa šo nemaz nevērtēja.
Pēc tam, gan, VID savu domu paskaidro - Iecavniekam veidojas no budžeta atmaksājams priekšnodoklis, jo tālāk seko Iecavnieka produkcijas piegādes uz Vāciju. Taču arī šī doma par Iecavnieka PVN priekšrocībām nav skaidra, jo Iecavnieks taču pirms tam to PVN ir samaksājis, ko tas prasa no VID atpakaļ. Ja samaksā piegādātājam tikpat, cik paprasa no valsts, kur ir fiskālas priekšrocības?
Ko tiesai būtu jānoskaidro?
Tādēļ tiesai tālāk būtu jārisina - vai Iecavnieks zināja par starpnieku shēmu? Varbūt pat padalījās ar Iecavnieku? Vai starpnieki tiešām neiemaksāja budžetā? Mums pašiem uzvarot VID arī citās PVN lietās, zināms, ka ar graudu iepirkumiem ir sarežģīti atsijāt graudus no pelavām (krāpniekus no reāliem piegādātājiem), jo visdažādākie piegādātāji vienkārši zvana un piegādā uz rūpnīcu. Šajā lietā minēts, ka pret piegādātāju ierosināts kriminālprocess un tas tiešām nav samaksājis valstij nodokļus. Turklāt, starpnieki pirkuši dārgāk un pārdevuši lētāk, kas vairumā gadījumu noņem jebkādas šaubas, ka ir bijusi PVN izkrāpšanas shēma. Tikai - vai rūpnīca par to zināja?
PVN atbildības tests
Mahageben, Alex Kittel un Halifax - šo ES tiesu lietu (un vēl daudzu citu) nosaukumus vajadzētu iemācīties kā pantiņu tiem, kas ir ierauti PVN izkrāpšanas lietās. Tās aizstāv nodokļu maksātāju intereses no VID patvaļas. Tās paredz 3 soļu testu.
1) no sākuma jānoskaidro vai preces vispār bijušas;
2) ja bija, tad vai tās piegādātas no dokumentos norādītajiem pārdevējiem;
3) ja nav piegādātas, vai pircējs zināja vai tam vajadzēja zināt, ka piegādātājs ir cits.
Tikai tad, ja pircējs zināja vai VID ir pietiekoši pierādījumi, ka tam vajadzēja zināt, ka tas iesaistās shēmā (piemēram, tas nesaņēma preces, kuras tas pēc papīriem saņēma), tad ir iespējama pircēja atbildība (sk. attiecīgo algoritmu zīmējumā zemāk). Arī te nav viss melns un balts, jo bieži, kamēr preces kuģo no Ķīnas, to īpašnieki nomainījušies ceļā padsmit reižu - kas šādā gadījumā ir preču saņemšana? Vai atgriezīsimies padomju laikos, kur starpniecība bija krimināli sodāma?
Ko es darītu tiesas vietā?
Lietuvas Rimpex savās PVN deklarācijās norādījis darījumus ar starpniekiem, nevis pašu Iecavnieku. Tiesa ar šo secina, ka arī tas norāda, ka Iecavnieks nebija iesaistīts. Tomēr, ja es būtu Iecavnieka vietā, būtu loģiski, ka vajadzīgs starpnieks, lai izgrieztu PVN un ar to kabatā pazustu. Domāju, ka VID ir tikai viens reāls veids, kā pierādīt šādu lielo uzņēmumu iesaisti - izņemt datoru un serveru satura kopijas ar sarakstēm un palaist speciālas programmas, kas pēc atslēgas vārdiem meklē shēmas sarunāšanu. Kamēr VID uz tiesu neatnes šādus pierādījumus, visas šādas lietas tiesā būtu jālemj par labu lielajiem uzņēmumiem, jo viņi vairumā gadījumu neriskēs ar visu savu biznesu dēļ 20% ieguvuma. Visa PVN shēma ir parasti balstīta uz to, ka starpnieks pazūd ar PVN kabatā, tāpēc VID būtu kārtīgi jāizdara mājasdarbu, lai pierādītu, ka šoreiz tā nebija un lielais ražotājs ar starpniekiem visu bija sarunājis, lai beigās kopā ar starpniekiem sadalītu kopīgo medījumu. Tā kā pret starpniekiem ierosināts kriminālprocess, VID nebija problēmu šādus pierādījumus mēģināt iegūt. Kriminālprocesā VID varēja arī iegūt starpnieku liecības vai citus pierādījumus pret Iecavnieku, kas arī šajā gadījumā VID nav izdevies. Apšaubāma, gan, šķiet tiesas atsaukšanās uz krimināllietas materiāliem, kas esot konfidenciāli un tādēļ nodokļu maksātājam nepieejami!
VID vecā stratēģija (trūkumu dokumentācijā kopums norāda, ka vajadzēja zināt) vairs nestrādā
Tādēļ tiesa arī korekti VID norāda uz VID pastāvīgi aplamo stratēģiju, uz kuru kādreiz tiesa pavilkās, bet vairs ne:
"Trūkumi vai nepilnības noformētajos dokumentos, tiesas ieskatā, nav pietiekams pamats, lai vispār apšaubītu, ka pieteicējai tika piegādāta noteikta daudzuma prece."
Administratīvā tiesa
Ilgstošais VID audits
Jau kuru reizi, starp citu, redzams, ka VID auditu veic ārkārtīgi ilgstoši. Šajā gadījumā - 539 dienas. Pusotrs - divi gadi ir tipiski auditam pēdējā laikā, ja ir iesaistīti pārrobežu darījumi. Mūsdienās pārrobežu darījumi ir gandrīz visiem! Zinot, ka audita laikā VID var paralizēt uzņēmuma darbu - uzlikt apķīlājumus, rakstīt pieprasījumus darījumu partneriem, kas var sagraut biznesa attiecības un uzticēšanos, šī biznesam ir ļoti satraucoša ziņa. Nedod Dieva, ja uzrodas arī korumpētie sakārtotāju piedāvājumi, kā šajā blogā rakstīju par kāda klienta pieredzi.
Citi pierādījumi par preču esamību
Arī lielie ražotāji palikuši gudrāki un nu ar dažādiem citiem paņēmieniem var pierādīt, ka tie preces ir saņēmuši, piemēram, filmējot preču izkraušanu un fiksējot piegādes auto numurus. Arī transportēšanas kompānija apliecināja, ka transportu pasūtīja starpnieks. Starp citu, VID arī īsti neorientējas arī Incoterms noteikumos, jo apelācijas sūdzībā aplami atsaucās, ka puses izmantojušas spēkā neesošu Incoterms redakciju, nezinot, ka pusēm ir tiesības atsaukties uz agrākām Incoterms redakcijām. Tieši tādēļ līgumā pēc vārda Incoterms ir jāpiekabina 2000 vai 2010 utt, lai puses zina, uz kuru redakciju puses atsaucas. No sprieduma izskatās, ka par to nav lietas kursā arī tiesa. Vienīgi diezgan jocīgi spriedumā izklausījās atsaukšanās, ka precēm ir Latvijas izcelsme, bet ir formēta CMR, kas ir starptautiska pavadzīme (protams, nav tādu aizliegts formēt arī vietējiem darījumiem).
Pēcgarša
Kopumā tiesas sagatavotais 20 lappušu dokuments garlaiko un nogurdina ar savu liekvārdību. Būtu labi, ja puses gatavotu argumentācijas t.s. executive summary - secinājumu kopsavilkumu. To spriedumā izdarījusi vien tiesa, bet ne puses. Man ir aizdomas, ka pusēm argumentācijas būtību liekot apkopot 1 lpp ietvaros, arī būs tiesai un lasītājiem skaidrs, kam par labu izlemjams strīds. Ir arī labi saprotama VID stratēģija - atrast izkrāpējus un iet pie viņu darījumu partneriem pēc naudas, sarakstot neskaitāmas lappuses ar ūdeni par nesakritībām darījuma dokumentos vai darījuma pušu paskaidrojumos par to, kas noticis pirms 3-4 gadiem. Beigās pēc visu tehnisko nesakritību uzskaitījuma VID mēdza piebilst - šis viss kopumā liecina par to, ka pircējam vajadzēja zināt par shēmu. Tad advokātam nekas cits neatlika, kā iet VID pavadiņā un atspēkot katras nesakritības iemeslus. Prieks, ka uz to vairs tiesas tik vienkārši nepavelkas un varbūt arvien vairāk šādās lietās puses aiz kokiem redzēs mežu.
Idejas pārdomām
Varbūt VID iegūtu daudz vairāk gan reputācijas, gan līdzekļu ziņā, ja pirms tiesvedības uzsākšanas tas 1) piesaistītu profesionālus advokātus, vai 2) ģenerāldirektora līmeņa vietā izveidotu strīdu izskatīšanas komisiju, kā Lietuvā, vai 3) ja reiz neveidojam atsevišķu nodokļu tiesu, strīda izskatīšanai tiesā palīdzētu ģenerāladvokāts (profesionālis nodokļu jautājumos), kā ES tiesā, kurš sniedz tiesai neatkarīgu viedokli par lietu, ko tiesnesis drīkst ņemt vai neņemt vērā.