Pārlapojot pētījumu par noziegumiem nodokļu jomā (3)
Bija reiz tāds gadījums..
No Latvijas lietām vairākkārt pētījumā minēts stāsts par PVN izkrāpšanu ar kādu nenotikušu traktora pārdošanu, kas nav bijis reģistrēts CSDD. No Francijas prakses jau bija kāds sulīgāks stāsts, kur apsūdzētais pašvaldības deputāts tika notiesāts par nepatiesu ziņu sniegšanu amatpersonas deklarācijās. Viņš nebija deklarējis sev piederošos līdzekļus divās Šveices bankās. Vēlāk vairāku transakciju rezultātā minētajās Šveices bankās esošie līdzekļi (virs EUR 4 milj.) pārskaitīti uz Panamā reģistrētu sabiedrību kontiem. Turpmāk daļu no šiem naudas līdzekļiem jau skaidras naudas veidā minētais deputāts mēģināja ieviest Francijā.
Tendences..
No piemēriem redzama tendence, ka, līdzīgi Al Capone scenārijam, izvairīšanos no nodokļiem ir vieglāk pierādīt, kā to, kā iegūta attiecīgā nauda. Savukārt, lietas par starptautiskiem gadījumiem (kontiem Šveices bankās un Panamas uzņēmumiem) ir grūtāk izmeklēt, kā lietu par izdomāta traktora pārdošanu. Tādēļ esmu skeptisks par sulīgāku lietu izredzēm Latvijā tuvākajā nākotnē.
Administratīvā vai krimināl-lieta?
Pētījums šķetina arī jautājumu - kā atšķirt, kur beidzas administratīvā lieta un sākas krimināls? Attiecībā uz izvairīšanos no nodokļu maksāšanas OECD izšķir vairākus terminus:
Nodokļu plānošana – darījumu strukturēšana ar mērķi samazināt nodokļu saistības (parasti nav sodāma);
Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas – mērķis ir samazināt nodokļu saistības; lai gan struktūra ir likumīga, tā parasti ir pretrunā ar attiecīgo tiesību normu mērķi (vairumā gadījumu - administratīvi sodāma);
Nodokļu noziegumi – nodokļu maksātājs maksā mazāk nodokļu, nekā viņam ir juridiski pienākums maksāt, slēpjot ienākumus vai informāciju no nodokļu iestādēm (tātad, vien šādi pārkāpumi ir krimināli sodāmi; Latvijā arī noteikts slieksnis, kad VID Nodokļu policija varētu interesēties par lietu - EUR 25k nesamaksātu nodokļu; bet praksē redzama nekonsekvence, kad ar summu vien pietiek vai nē, lai nodarījums kļūtu krimināli sodāms).
Strīds par interpretāciju var novest vien pie administratīva uzrēķina
Dānija atsaucās uz vispārējo pret-izvairīšanās normu (par ekonomiskās būtības pārsvaru pār juridisko formu) un tādēļ neļāva piemērot atbrīvojumu no dividenžu ieturējuma nodokļa maksājumiem uz Luksemburgas holdingu. Tā vietā administrācija lūdza piemērot 28% ieturējuma nodokli, kā maksājumiem no Dānijas uzņēmuma uz investīciju fondu, kas izveidots aiz Luksemburgas holdinga (pat ja tas paturēja 3-5% administratīvām izmaksām). Gan Dānijas tiesa, gan ES tiesa apstiprināja, ka čaulas sabiedrību izmantošana, lai iegūtu tiesības piemērot ES direktīvās noteikto atbrīvojumu no ieturējuma nodokļa uz procentu, autoratlīdzību un dividenžu maksājumiem starp saistītām sabiedrībām, nav uzskatāma par īstu darījumu (struktūru). Pēc šī ES tiesas sprieduma pāri ES valstu nacionālajām tiesām vēlās attiecīgu spriedumu vilnis, t.sk. pie mūsu Dienvidu kaimiņiem, par ko jau vairākkārt rakstīju, piemēram - te. Šādi strīdi par tiesību normu interpretāciju var novest pie administratīva uzrēķina, bet ne krimināllietas.
No pētījumā minētās Lielbritānijas prakses man patika, ka administrācijai nepieciešams tiesai iesniegt neatkarīgu padomdevēju viedokli, lai tā spētu pierādīt struktūras mākslīgumu. Indofood lieta ir viens no agrīniem piemēriem, kad Anglijas tiesa vēl pirms Dānijas lietas 2006.g. atzina, ka holdinga sabiedrības ar ierobežotu ekonomisko būtību var uzskatīt par nodokļu konvencijā noteikto atvieglojumu neautorizētu piemērošanu. Vācijas tiesas pret-izvairīšanās normu piemēro reti, to attiecinot uz gadījumiem, kad nodokļu maksātāja ļaunprātība ir acīmredzama, pretstatā Latvijas VID, kas vispārējo pret-izvairīšanās normu ir centies izmantot pat PVN lietās, kam šī norma vispār nav paredzēta. Vēl VID nereti mēdz grēkot ar dubultās sodīšanas aizlieguma principa pārkāpumu, paralēli palaižot gan administratīvo, gan kriminālprocesu, bet tā ir cita tēma, par ko jau rakstīju iepriekš.
Vai ir kas konkrētāks par vispārīgu vicināšanos ar dūrēm?
Visreālāk par šo tēmu runā praktiķi, kā piemēram bijušais Clifford Chance nodokļu prakses šefs Dan Neidle kādā nesenā blogā te. Starp citu, ļoti iesaku sekot Dan blogiem vai ierakstiem soc-tīklos, jo Dan tagad no malas izskatās, kā no būrīša atbrīvots putns - beidzot pēc aiziešanas no lielā advokātu biroja viņš brīvi var teikt gandrīz visu, ko tiešām domā. Dan šajā blogā saka, ka ja darīsi jebko, ko vairums cilvēku uzskata par izvairīšanos no nodokļiem, tad var notikt kaut kas no sekojošā:
cilvēkiem jūs nepatiksiet; laikraksti par jums var rakstīt sliktas lietas; varbūt pat pārtrauks pirkt jūsu produktus;
jūs, iespējams, pieķers kāds no aptuveni 64 000 “pret-izvairīšanās” noteikumiem, ko parlaments ir ieviesis gadu gaitā; tātad tas, kā jūs cerējāt izvairīties no nodokļiem, patiesībā neizvairīsies ne no kā; lielākā daļa praktiķu un administrācija izmantos frāzes, ka jūsu shēma “nedarbojas”;
pat ja jūs lieliski izvairīsities no 64 000 pret izvairīšanos vērsto noteikumu burta, jūs saskarsieties ar problēmu, ka tiesnešiem patiešām nepatīk izvairīšanās no nodokļu maksāšanas (un tā nav patikusi kopš 90. gadu beigām); tātad, ja jūs nonāksiet tiesā, tiesnesis, iespējams, kaut kādā veidā panāks jūsu zaudējumu (iespējams, piemērojot “vispārējo tiesību principus pret izvairīšanos”). Tas kaitina dažus juridiskos speciālistus, taču tas mani īpaši nepadara nelaimīgu;
visu šo iemeslu dēļ, ja administrācija uzzina par jūsu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, viņi to apstrīdēs un gandrīz visu laiku uzvarēs; Jūs galu galā maksāsiet nodokli, no kura mēģinājāt izvairīties, un, ļoti iespējams, citus nodokļus, kurus iekasējāt pa ceļam, kā arī procentus un (iespējams) soda naudu līdz pat 100% apmērā no maksājamā nodokļa (Latvijā - līdz pat 300%).
Tajā pat blogā Dan veiksmīgi demonstrē piemērus, kas nav izvairīšanās un kas pilnīgi noteikti ir, un kad ir pelēkā zona. Lai gan tie ir ar UK akcentu, savējie sapratīs ideju. Lielā mērā šo piemēru dēļ un dēļ parlamenta nespējas nodefinēt katras būtiskākās nodokļu normas mērķi praktiski neviena valsts nav spējusi izveidot veiksmīgu izvairīšanās no nodokļiem definīciju. Dan arī uzskata, ka vispārīgā pret-izvairīšanās norma (par ekonomiskās būtības pārsvaru pār juridisko formu) ir piemērojama vien gadījumiem, kur izvairīšanās ir nepārprotama. Dan blogā uzsver, ka UK krimināltiesībās nav neviens ielikts aiz restēm dēļ izvairīšanās no nodokļiem (minētās definīcijas trūkumu dēļ) - šādu krimināllietu pamatojums tur esot valsts budžeta apkrāpšana, jeb negodīga nodokļu nemaksāšana, kuras izplatītākie piemēri ir:
ienākumu nedeklarēšana, it sevišķi skaidrā naudā vai Monako bankas kontā saņemto;
pieprasot prettiesisku vai neeksistējošu izdevumu atskaitīšanu;
sarežģīta nodokļu shēma, kuras mērķis ir mākslīgi paaugstināt akciju vērtību nodokļu bāzes samazināšanai vai nepatiesas ziņas par uzņēmuma nodokļu rezidences valsti.
Tas ir krimināls!
Pēdējais punkts pievērsa manu uzmanību ar atsauci uz interesantu krimināllietu, kurā notiesāja kādu nodokļu administrācijas darbinieku (A). Viņš caur finanšu konsultantu tīklu aptuveni 600 turīgiem cilvēkiem pārdeva shēmu, kurā A izveidoja 4 uzņēmumus. Šie turīgie ļaudis iegādājās akcijas šajos 4 uzņēmumos, kuras drīz pēc tam sāka kotēt Normandijas salu biržā. Tad A maksāja cilvēkiem no ofšoru uzņēmumu kontiem, lai viņi pirktu uz pārdotu tās akcijas biržā, tādējādi mākslīgi palielinot to tirgus cenu. Visbeidzot, bagātnieki akcijas jau ar lielu vērtību ziedoja labdarības organizācijām, lai samazinātu savu ar nodokli apliekamo ienākumu. Tas ir krimināls, nekādu šaubu. Turklāt, ne vien šim ierēdnim, bet arī finanšu starpniekiem un attiecīgajiem turīgajiem cilvēkiem, šķiet.
Tas ir krimināls?
Dan blogā min ļoti labus piemērus, kas parāda, ka viena un tā pati situācija var novest pie dažādām sekām.
Džons un Džeina iesaistās vienā un tajā pašā nodokļu apiešanas shēmā. Džons uzskata, ka tā darbojas. Džeina zina, ka tā nedarbojas, bet uzskata, ka administrācija to nepamanīs. Administrācija to pamana, apstrīd shēmu un uzvar. Teorētiski rezultāts ir tāds, ka gan Džons, gan Džeina ir iesnieguši nepareizu nodokļu deklarāciju, tāpēc viņiem ir jāmaksā nodokli, procentus un soda naudu. Bet Džeina nebija godīga. Viņa izvairījās no nodokļu nomaksas un rīkojās nelikumīgi. Jautājums ir: vai administrācija to var pierādīt?
Katrīna izstrādā sarežģītu “nodokļu apiešanas shēmu”, par kuru viņa sirds dziļumos zina, ka tai nav izredžu strādāt, taču līdz brīdim, kad administrācija to apstrīdēs, Katrīna (un viņas honorāri) jau sen būs pazuduši. Katrīna nopludina shēmu simtiem nodokļu maksātāju, kam palīdzēja atzinums, ko viņa kaut kādā veidā ieguva no Boba, kvalificēta nodokļu konsultanta. Tā noteikti ir izvairīšanās no nodokļiem – Katrīna un Bobs bija negodīgi. Bet ir ļoti grūti, iespējams, pat neiespējami to pierādīt "ārpus saprātīgām šaubām". Katrīna teiks, ka viņai bija nodokļu konsultanta atzinums, un Bobs teiks, ka tas bija viņa godīgs viedoklis.
Ziņošana VID mērķis - aizlāpīt caurumus
OECD izstrādāja ziņošanas pienākumus gan starpniekiem (konsultantiem, finanšu pakalpojumu sniedzējiem, u.c.), gan pašiem nodokļu maksātājiem, ja tie īsteno pārrobežu shēmas, kurām ir noteiktas nodokļu priekšrocību pazīmes. Šīs aktivitātes ietvaros noteiktas pārrobežu shēmu pazīmes, kuras var liecināt par agresīvu nodokļu plānošanu. Turpmāk šīs pazīmes (DAC6 direktīvā) pārņēma arī ES Padome, ieviešot šādus ziņošanas pienākumus ES valstīs. Latvijā DAC6 direktīvas paredzētie ziņošanas pienākumi ieviesti MK noteikumos Nr. 210. Te jāpiebilst, ka DAC6 direktīvas mērķis nav vērsties pret nodokļu maksātājiem, kuri vai par kuriem informāciju saņem VID, bet gan uz šīs informācijas pamata analizēt vai likumos nepieciešami grozījumi, lai aizlāpītu attiecīgos caurumus.
Noslēgums blogu sērijai par šo pētījumu drīz sekos. Kā vienmēr, ja šie nodokļu blogi šķiet noderīgi, te iespējams pierakstīties uz to saņemšanu savos e-pastos.