Piezīmes par š.g. Senāta tiesu prakses apkopojumu – PVN lietas
Nesen Senatore Makarova vadīja tradicionālo tiesu prakses nodokļu lietās apkopojuma semināru. Interesantākās tēzes centos pierakstīt. Kopumā nereti nepameta sajūta, ka strīdu noteikti varēja atrisināt kādā neatkarīgā pirms-tiesas strīdu risināšanas komisijā, ja kāds Latvijā pacenstos tādu izveidot. Starp citu, tagad Senāta rīcības sēžu lēmumi ir arī publiski pieejami.
It kā vienkārša patiesība – priekšnodokli var liegt, ja pircējs iesaistījies darījumā ar uzņēmumu, kas nav piegādājis ne preci, ne pakalpojumu. Tomēr nereti gadās situācijas, kurās darījuma puse lūdz noslēgt līgumu ar citu grupas uzņēmumu. Tad VID vai tiesai vajadzētu vērtēt vai tam bija kāds ekonomiska rakstura skaidrojums. Tad VID būtu jāpierāda fiskālu priekšrocību gūšanu, atskaitot priekšnodokli.
Ja preces/pakalpojumi bijuši, tas, ka darījuma partneris ir fiktīvs vēl nenozīmē, ka jāliedz tiesības uz priekšnodokli. Tad svarīgi vai pircējs zināja par to, ka nepārdod dokumentos norādītais uzņēmums.
Tas, ka pārdevējs par darījumu samaksājis vai nav samaksājis budžetā PVN nedz apstiprina, nedz noliedz pircēja tiesības uz priekšnodokli.
Uzņēmums ir atbildīgs par saviem darbiniekiem, tādēļ, piemēram, iepirkuma menedžera neizkontrolēšana arī var ietekmēt uzņēmuma tiesības uz priekšnodokli.
Ja darījuma dokumenta trūkumi aizstājami ar citiem lietā esošiem darījuma dokumentiem (piemēram, jautājumos par PVN rēķina obligātajiem rekvizītiem), tad tiesības uz priekšnodokli nedrīkst liegt.
VID laikam kādā pilnmēness naktī nolēmis, ka priekšnodoklis nav atskaitāms, ja samaksāts avanss, bet preču piegāde kavējās vairākus mēnešus. VID vēlējās, lai puses anulē avansa rēķinu un izraksta jaunu, kad pārdevējs piegādāja novēlotās preces. Senātam pietika veselā saprāta šajā lietā neiet VID pavadā, pat ja piegādātās preces nedaudz atšķiras no sākotnēji pasūtītajām.
Ja auto neizmanto apliekamo darījumu nodrošināšanai, bet gan tikai privātam patēriņam, tad nav atskaitāms nekas, nevis 50% no priekšnodokļa.
Līdz uzņēmuma maksātnespējas pasludināšanai radušos prasījumus VID jāpiesaka kā kreditoram, bet pēc maksātnespējas pasludināšanas radušies nodokļi ir kārtējie, pret kuriem VID var vērst piedziņu.
Interesants ir Senāta secinājums kādā lietā, kur tiesa vērtēja vai notikusi uzņēmuma pāreja, nevis preču piegāde. Pircējs atskaitīja priekšnodokli, uzskatot, ka pērk preces, nevis uzņēmumu. Uzņēmuma pāreja, kā zināms, nav PVN objekts. Tā kā tiesa konstatēja uzņēmuma pāreju, pircējam priekšnodoklis nav atskaitāms. Teorētiski tas būtu atgūstams no pārdevēja, kas būtu tiesīgs to atprasīt no valsts. Taču tādos gadījumos ir liels risks par to vai pārdevējs joprojām ir maksātspējīgs un vai atprasīšanai no valsts vai no pārdevēja nav iestājies noilgums. Tādēļ praktiskais ieteikums ir šādos robežgadījumos nodrošināties ar VID uzziņu, kas VID ir obligāta.