PVN neitralitāte
PVN nedrīkst radīt izmaksas biznesam, līdz prece vai pakalpojums nonāk līdz gala patērētājam. Pamēģināsim paanalizēt šo PVN sistēmas pamata principu.
Mājas pamati
Pagājušās nedēļas Tax Stories podkāsta sarunā ar advokāti Katrīnu Pļaviņu-Miku spriedām par to, kas ir augstāks pat par Satversmi - tie ir tiesību principi, uz kuriem balstīts likums. Pamati, lai uz tās būvētu māju. PVN neitralitāte ir šāds PVN sistēmas pamats - PVN nevajadzētu radīt izmaksas biznesam, jo tikai gala patērētājam jāmaksā PVN. PVN neitralitāte ir maz novērtēts biznesa no ES tiesībām izrietošs vairogs pret nodokļu administrācijas patvaļīgām interpretācijām. Tātad, tam ir prioritāte pat pār nacionālo likumu.
VID ne vienmēr to saprot
Parasti VID (bet ne tikai - arī prokurori šo mēdz nesaprast, piemēram) nedomā šādās kategorijās. VID ir sava metodika, kas nereti ir svarīgāka par Latvijas vai ES tiesu praksi, vai tiesību principiem. VID to sistemātiski kļūdaini traktē kā īpašu fiskālu priekšrocību, uz kuru PVN sistēmas dalībniekiem tiesības nav piešķiramas automātiski, bet gan īpaši jāpamato un jāpierāda, t.sk., veicot detalizētas pārbaudes par piegādātāju piegādātāju piegādātājiem neskaitāmos darījumu posmos u.tml. Taču situācija kļūst savādāka, kad savu praktisko problēmu jārisina tiesā - tiesnešiem mājas pamati ir svarīgs arguments.
“VAT Neutrality” C.-A. Herbain, 2015
Neitralitātes 3 pazīmes
PVN neitralitāti raksturo 3 galvenās pazīmes:
PVN nesadārdzina B2B darījumus;
PVN nekropļo konkurenci pārrobežu darījumos;
līdzīgus darījumus apliek ar PVN vienādi, neatkarīgi no tā, kurš tos veic.
Grūtības ar neitralitāti praksē
To ir daudz.
Kā nodalīt vai priekšnodoklis maksāts par apliekamu darījumu nodrošināšanu vai privātiem tēriņiem?
Varbūt pārdošana ir ar PVN neapliekams darījums? Ir daudz robežsituāciju, kad ir grūti nodalīt apliekamo no neapliekamā.
Varbūt pārdošana vispār nav ar PVN apliekamu darījumu objekts?
Neitralitāti izjauc arī PVN izkrāpšanas gadījumi.
Citreiz pārrobežu darījumos neitralitāti izjauc atšķirības viena darījuma būtības izpratnē vai PVN piemērošanas noteikumos pircēja un pārdevēja valstīs.
Dažreiz darījuma neatbilstība tirgus cenai vai strādāšana ar zaudējumiem pārbaudītājiem šķiet aizdomīga, bet arī šos gadījumus aizsargā PVN neitralitātes princips un liek pārbaudītājiem vērtēt citus nodokļus, ne PVN.
Neitralitāti izjauc, piemēram, ja viena tirgus ietvaros privāts uzņēmums piedāvā to pašu pakalpojumu ar PVN, ko publiskais sektors - bez PVN.
ES tiesā pat 2006.g. bija lieta, kur ES tiesa nosprieda, ka privātam krematorijam ir tiesības iegūt informāciju no nodokļu administrācijas par to vai valstij piederošs krematorijs piemēro pakalpojumiem PVN.
Jo viss ir sarežģīti..
Tā lipīgā dziesmiņā dziedāja Edavārdi un Kristīne Prauliņa. Par to pašu jau pašos PVN sistēmas pirmssākumos brīdināja PVN sistēmas autors Maurice Laure, ka sistēmas sarežģītība var būt nopietns šķērslis tā veiksmīgai funkcionēšanai. Starp citu, iepriekš minētajā grāmatā par PVN neitralitāti minēts lielisks 1955.g. piemērs, kā vienkārša ideja var pārvērsties sarežģītā, neīstenojamā nodokļu labirintā.
Tiesu prakse
Latvijas un ES tiesu praksē arī PVN neitralitāte ir pamats, uz kura būvē attiecīgās lietas argumentāciju. Turpmāk - daži piemēri.
Nodokļu neitralitātes principam ir pretrunā, ja valsts nodokļu iestādei ir radušās vienkāršas nepamatotas aizdomas par attiecīgo saimniecisko darījumu faktisku veikšanu, kuru rezultātā šī rēķina adresātam tiek liegtas tiesības uz PVN atskaitīšanu, ja viņš papildus šim rēķinam nevar iesniegt citus pierādījumus par to, ka saimnieciskie darījumi ir faktiski ir veikti (C-430/19).
Prasīt no nodokļu maksātāja, lai tas veic darījuma partnera papildu pārbaudes, var tad, ja konkrētajos apstākļos nodokļu maksātājam vajadzēja rasties objektīvām šaubām par savu darījumu partneri un ja tādēļ bija pamatoti sagaidāms, ka nodokļu maksātājs noskaidros attiecīgo informāciju, lai šīs šaubas novērstu (SKA-5/2019).
Atbilstoši PVN neitralitātes principam nodokļu maksātājam ir tiesības atskaitīt priekšnodokli, ja ir izpildītas materiāltiesiskās prasības, neraugoties uz to, ka nav izpildītas atsevišķas formālās prasības. Tiesības uz priekšnodokļa atskaitīšanu var tikt atteiktas, ja ir pierādīts, ka atsaukšanās uz šīm tiesībām ir bijusi krāpnieciska vai ļaunprātīga (SKA-296/2021 un C-590/13).
Tāda nodokļu administrācija rīcība, ka pierādīšanas pienākumu, kā arī pienākumu samaksāt PVN uzlikšana piegādātājam, ja pēc iegādes izrādās, ka pircējs ir vainojams krāpšanā, nav saderīga ar PVN neitralitātes principu (C-409/04).
Atskaitīšanas sistēmas mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN, kas tam jāmaksā vai ko tas samaksājis saistībā ar visu savu saimniecisko darbību. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitralitāti attiecībā uz nodokļa piemērošanu visām saimnieciskajām darbībām neatkarīgi no to mērķa vai rezultātiem, ar noteikumu, ka šīm darbībām principā ir piemērojams PVN. Tādējādi PVN neitralitātes neievērošana ir pieļaujama tikai dažās konkrētās situācijās, piemēram, kad notikusi ļaunprātīga rīcība un darījuma partnerim par to bija jāzina (C‑37/95).
PVN jomā ļaunprātīgu rīcību var konstatēt, ja ir izpildīti 2 nosacījumi:
attiecīgo darījumu rezultātā tiek gūta nodokļu priekšrocība, kuras piešķiršana ir pretēja šo noteikumu mērķim, un
attiecīgo darījumu pamatmērķis ir iegūt šādu nodokļu priekšrocību (C-273/18).
Darījumu strukturēšana tādā veidā, lai darījuma sniegšanas vieta būtu dalībvalstī, kur šim darījumam būtu piemērojama zemāka PVN likme, nav uzskatāma par ļaunprātīgu rīcību (C-419/14).
Tas, ka tika izmantots starpnieks, lai saņemtu līgumā paredzēto komisijas maksu, nav pielīdzināms ne darījumam nodokļu krāpšanas nolūkā, ne arī ļaunprātīgai ES normu izmantošanai, ja ir noskaidrots, ka šis darījums netika veikts, lai gūtu nepamatotu nodokļu priekšrocību. Šāds ir EST secinājums pat neraugoties, ka preču piegāde starpniekam šajā situācijā bija fiktīva. (C-146/05).
Saskaņā ar PVN neitralitāti tirgus dalībniekiem ir jādod iespēja izvēlēties organizācijas modeli, kas no saimnieciskā viedokļa tiem atbilst vislabāk (C‑169/04).
Nobeigumā
Administrācijām u.c. tiesiskuma uzraugiem jāsaprot, ka katrs PVN neitralitātes ierobežojums, aizkavēšana, tiesāšanās rada izmaksas, kas beigās atspoguļosies preču par pakalpojumu cenās. Kas par to maksās? Patērētāji, protams, kas par tādu neitralitātes principa eksistenci nemaz nenojauš. Biznesi attiecībā uz PVN ir vienkārši bezmaksas nodokļu iekasētāji. Savukārt, VID ilgstošas pārbaudes eksportētājiem par to vai tas zināja par citā valstī nenomaksātu PVN padara mūsu eksportētājus mazāk konkurētspējīgus. Savukārt, mūsu ekonomiku dzinējspēks esot eksports un investīcijas..