Rīgas Astoņkājis (10) - Pārsteigums
10. nodaļa. Pārsteigums
Kad pēc teju nepilnas diennakts ceļojuma lidmašīna nosēdās Tortolas lidostā, Britu Virdžīnu salās, bija tik patīkami sajust saules svelmi laikā, kad Rīgā palika ne tikai rūpes un bīstamība, bet arī nepastāvīgi laikapstākļi. Helēna ar Fēliksu izkāpa no lidmašīnas un paskatījās viens uz otru – abiem bija plats smaids sejā. Apskāvieni un skūpsts liecināja, ka lidojuma galamērķa izvēle bijusi lieliska.
“Pasaki paldies savai sekretārei,” Helēna nočukstēja jau daudz možākā garastāvoklī.
“Kāpēc mēs jau sen nevarējām pārcelties uz šejieni?” Fēlikss joprojām nevarēja apslēpt savu smaidu par atpūtu sološajiem jaunajiem apstākļiem.
“Agrāk nebija kovida, kas parādītu, ka visu biznesu mierīgi iespējams turpināt arī online.”
Abi ātri vien sameklēja tuvāko taksometru, kas nesteidzīgi rullēja šoferim nosauktās viesnīcas virzienā. Šoferis izrādījās diezgan runīgs: “Terens B. Letsom lidosta ir galvenā, bet ne vienīgā Virdžīnu salu lidosta. Blakus esošajās saliņās ir arī citas. Taču ceļotāji parasti uz mazākām salām pārceļas ar prāmi, ne lidmašīnu. Lidostu kādreiz, starp citu, sauca par Bīf salas lidostu, tāpat kā šo salu.. Bet šis karalienes Elizabetes II vārdā nosauktais tilts savieno Bīf salu ar lielāko un apdzīvotāko salu - Tortolas salu. Vai jūs esat pirmo reizi pie mums?”
“Jā, mums ar vīru ir medusmēnesis,” Helēna paskatījās uz Fēliksu un piemiedza ar aci.
“O, apsveicu! Tad iesaku ilgi nepalikt uz galvenās salas. Tādos gadījumos romantisku mirkļu daudz vairāk būs kādā no mazākām saliņām. Galvaspilsētā Roadtaunā arī nav īpaši ko darīt – tur parasti tik kārtojamas ofšoru uzņēmumu darīšanas.”
“Ir kaut kas, ko īpaši iesakāt te apskatīt?” Helēna labprāt iejutās jaunlaulātās lomā, paņemot aiz rokas Fēliksu.
“Nu, parasti jau medusmēnesī pāris tik viens uz otru vēlas skatīties. Ja nu tomēr kādreiz vēlaties pārmaiņas, ieteiktu papētīt ziemeļu krastu – tur ir labākās pludmales un bāri. Tur arī tūristi parasti pavada laiku ūdenī – burā, sērfo, nirst, kaito. Daudziem patīk pastaigas salas vēsturiskajās daļās. Tomēr, lai izvairītos no milzīgo kruīza kuģu atvestajiem bariem, ieteiktu kādu no apmēram 60 mazajām saliņām,” šoferis skaļi iejutās namatēva lomā un ieslēdza klusu regeju fonam.
“Uz kuru no tām ieteiktu pārcelties privātumu cienošiem pāriem?” Helēna nerimās.
“Nu, plaši zināms, ka Obamu pāris uzreiz pēc prezidenta biroja atstāšanas atpūtās Ričarda Brensona villā Neker salā, bet tur diez vai jūs tiksiet,” šoferim spogulī bija redzams plats smaids. “Pamēģiniet tikt uz Guana salu. Tā ir tikai ap 10 minūšu brauciena ar laivu attālumā. Dzirdēju, ka tur pārīšiem privātums ir svēta lieta, ir Michelin līmeņa pavārs un ne vairāk par 30 viesiem visā salā. Pētera salā papildu bonusiņš būs izcilas SPA iespējas. Tur ir viesnīca, kur numuriņi ir ne tikai dažu soļu attālumā no pludmales, bet tām katrai ir džakuzi un privāts bārs. Viss atkarīgs no jūsu rocības. Uz turieni vajadzīgs prāmis.”
“Un kā te ar golfu?” Helēna bija patīkami satraukta.
“Kundze, diemžēl te nav neviena laukuma, bet tepat netālu ir ASV Virdžīnu salas, kurās vismaz pārīti laukumu atradīsiet. Tā, esam klāt – te ir jūsu Long Bay Beach Resort viesnīca. Laba izvēle, starp citu.”
“Paldies liels, jūs nu gan esat lielisks gids,” Helēna norēķinājās un pasniedza šoferim arī bagātīgu dzeramnaudu. “Par to, ka ļāvāt kaut uz mirkli iedomāties sevi kā medusmēnesī.”
Taksometrs ar izbrīnīto šoferi vēl nepaspēja aizbraukt, kad ar platu smaidu abus viesus sagaidīja viesnīcas personāls, paņēma abu viesu čemodānus un laipni pavadīja uz reģistratūru.
“Blūma kungs, mēs Jūs jau gaidījām. Jūsu villa ir sagatavota.”
“Mūsu villa?” Helēna neizpratnē paskatījās uz Fēliksu.
“Nesen nedaudz iepirkos,“ Fēlikss mazliet pasmaidīja. “Kamēr es te nedzīvoju, viesnīcas personāls pieskata un uzkopj villu. Nu, tehniski tā nav mana, bet mana BVI uzņēmuma.”
Fēliksam izskatījās, ka Helēna tajā brīdī nevarēja īsti saprast savas emocijas. Viņa izskatījās sajūsmā par jauno ligzdiņu. “Nemaz nezināju, ka tev ir uzņēmums BVI. Tikai kāpēc tu to visu turēji noslēpumā? Un kas vēl tev slepeni pieder?”
Fēlikss tajā brīdī atcerējās kādu sarunu, kur Helēna pēkšņi painteresējās par Fēliksa īpašumiem. “Kādi daži miljoni jau ir,” nevērīgu atbildi toreiz bija izmetis Fēlikss. Nu jau pārsteigums vairs Helēnas acīs neizskatījās tik liels, jo līdzīgā stilā Fēlikss bija viņai pirmo reizi kādā Grieķijas salā pēkšņi parādījis savu Phoenix – jauno 165 pēdu garo jahtu. Viņš to nosauca nemirstīgā putna vārdā, jo tajā laikā aizrāvās ar Grieķu mitoloģiju un viņam patika, ka latviskā izrunā tikai viens burts atšķīrās no viņa paša vārda. Kaut ko Helēnai bija jāatbild, bet viņam nebija noskaņojuma šobrīd runāt par savu biznesu. Tādēļ viņš tikai nomurmināja: “Nu, šis tas jau ir sakrājies. Tās ir tikai biznesa lietas. Nolēmu ar tām tevi negarlaikot. Pirms nākamā pirkuma noteikti paprasīšu tavu viedokli, mīļā.”
Helēna bija uzaugusi vienkāršā ģimenē, kur pat pārtikas un apģērba trūkums nebija nekāds retums. Viņa mēdza Fēliksam stāstīt, ka psihologos viņa iestājās galvenokārt, lai izprastu sevi un cilvēkus sev apkārt, ne tik daudz, lai strādātu šajā profesijā. Tagad izskatījās, ka viņa mēģināja izprast Fēliksu: “Tava mūžīgā aizņemtība darbā komplektā ar jaunumiem par šo villu.. Vai man jāsāk uztraukties – vai es tevi pietiekoši labi pazīstu un kādi tev vēl ir noslēpumi?”
Par atbildi Fēlikss paskatījās uz Helēnu ar savu īpašo skatienu ar nosaukumu “tikai ne tagad, mīļā, es esmu noguris.”
“Joprojām pilnībā tev uzticos, bet būs man jāpatur acis vaļā.” Šis viss no Helēnas izklausījās gana koķeti, taču zināmu aizvainojuma noti Fēlikss tajā saklausīja. Tāpēc viņš pieklājības pēc pasmaidīja viņai pretī: “Es tev stāstu visu, ko tev vajadzētu zināt, mīļā.”