Rīgas Astoņkājis (12) - Mariss
12.nodaļa. Mariss
Fēlikss pēc sarunas ar Reno atlaidās dziļāk savā atpūtas krēslā, iedzēra malku Helēnas tikko atnestā Martini un pievēra uz mirkli acis, iegrimstot nesenās atmiņās. Toreiz, drīz pēc pirmās satikšanās ar Fišu dziļi sirdī Fēlikss nejutās līdz galam pārliecināts vai Reno viens tiks ar visu galā, it sevišķi viņa fiziskās kondīcijas dēļ. Arī izdomātais plāns nelikās ideāls, lai gan nekā labāka viņiem nebija. Tāpēc viņš uzreiz pēc Fiša pirmās vizītes satikās arī ar advokātu Marisu Reinu. Gan tādēļ, ka Mariss strādāja kopā ar Reno tajā pašā birojā, gan arī tādēļ, ka Fēlikss no Reno stāstītā zināja, ka Mariss un Reno ir labi draugi. Patiesībā Mariss un Reno bija lieliska komanda jau no universitātes mācību laikiem.
Mariss piekrita ar Fēliksu satikties nesen restaurētajā mākslas muzejā, jo tur darba dienas vidū noklausīties spējīgas ausis parasti piederēja vien tūristiem. Fēlikss jau sākumā neslēpa tikšanās mērķi - stiprināt savu aizsardzības līniju. Tāpēc jau pašā tikšanās sākumā Fēlikss ķērās vērsim pie ragiem un izstāstīja līdzšinējos notikumus par lietu, kurā viņi abi ar Reno jau strādāja un viņa pārliecību, ka joprojām iesaistīts kāds nodokļu administrācijā. Iespējams, vēl kāds. Piekaušana administrācijas ēkā, slepkavības, nodokļu shēmas. Tas viss liecināja, par nopietnu spēku un nebija skaidrs - kādu. To visu varētu ignorēt un neglābt pasauli, taču tagad tas bija skāris Fēliksu pašu. Iespējams, arī Helēnu. Bija nepieciešams rīkoties un ar pašu Fēliksu un Reno vien varētu nepietikt. Tas varētu izvērsties par valstī vienu no skaļākajiem skandāliem. Mariss piekrita Fēliksam, ka viņš kopā ar Reno varētu palīdzēt: Mariss par juridiskām niansēm, bet Reno – par nodokļiem. Sarunas beigās Fēlikss vēl tikai pārjautāja:
“Tas, protams, ir arī izmaksu jautājums, bet tas šajā gadījumā nav izšķiroši. Ko varat pateikt par Reno? Kādā viņš ir formā? Vai joprojām esat laba komanda?”
“Ne mirkli par Reno nešaubos. Nedaudz brīnos, ka pajautājāt, jo jūs savā starpā jau sen esat pazīstami, cik zinu.”
“Jā, bet mani interesē jūsu viedoklis par viņu saistībā ar šo Fiša situāciju - vai viņš tiks galā?”
“Iesim, es jums ko parādīšu,” nočukstēja Mariss, kaut arī čuksti šajās milzīgajās muzeja zālēs atbalsojās diezgan skaļi. Advokāts bija iekāpis pēc īpaša pasūtījuma uzšūtā vasarīgi rozā, stilīgā uzvalkā, ar atbilstoši pielāgotu tumšākas krāsas lakatiņu krūšu kabatā. Nu jau mazliet iesirms, bet joprojām sieviešu iekārots.
“Vai ziniet šo gleznu?” pēc dažu minūšu kopīgas iešanas pa muzeju sarunu atsāka advokāts, norādīdams uz neliela izmēra patumšu darbu, kurā bija attēlota sieviete, kas mazliet noliekusies skatās lejā uz pērtiķīti, kas ietērpts sarkanā kamzolī un micītē un ir satvēris sievietes garās kaklarotas. Pēc Fēliksa noliedzošā mājiena ar galvu advokāts turpināja: “Tas ir slavens latviešu klasiķa Jaņa Rozentāla darbs “Princese ar pērtiķi”. Pastāv uzskats, ka pērtiķis simbolizē mākslinieku kā kalpu vai izklaidi mākslai un sabiedrībai. Vai nav skaisti? Mēs un šīs pasaules sīkumainība aiziesim, bet glezna paliks. Baltijas simbolismam, starp citu, bija veltīta izstāde burvīgajā Parīzes Orsē muzejā.”
“Izklausās, ka esat mākslas mīļotājs, Mariss. Kāpēc te atnācām?”
“Man patīk te pastaigāties, kad vajag izvēdināt galvu vai apkopot domas. Domāju, ka Reno ir kā tas pērtiķītis – uzticīgs kalps saviem klientiem un skaistajai saimniecei, sabiedrībai. Mūsu draudzība ar Reno sākās, kad mēs pēc kopīgo studiju laika intensīvi sarakstījāmies par dažādām vairāk vai mazāk sadzīviskām, kā arī filozofiskām tēmām. Dienēju armijā, bet Reno no armijas saprotamu iemeslu dēļ izspruka,” pamazām sāka stāstīt Mariss, lēnām virzoties cauri muzeja latviešu glezniecībai veltītajām zālēm.
“Reno fiziskā kondīcija netraucē viņa darbam. Viņa prāts joprojām ir ass un viņš ir lieliski motivēts, jo savā būtībā viņš ir ideālists. Jebkura šāda netaisnība viņam ir kā vērsim sarkanā lupata. Viņš ir izlasījis lērumu grāmatu, uz akordeona pašmācības ceļā pēc dzirdes var nospēlēt jebkuras dziesmas melodiju. Bet pats apbrīnojamākais Reno ir viņa labestība un humora izjūta. Tie bija fantastiski vakari, kad Reno studiju gados kopā ar draugiem no kora, protams, kopā ar kādu glāzīti garšīga dzēriena, mājās rāva pilnā balsī veselu koncertu. Reno sieva Aija arī šķita toreiz laimīga, jo viņai patika saviesīgas kompānijas ar filozofiskām sarunām. Neticami, bet cilvēki toreiz jutās laimīgi un aizņemti arī bez Feisbuka un Netfliksa.
Latvijai kļūstot neatkarīgai, Reno no pārliecināta ateista pārvērtās par reliģijas atbalstītāju. Kādreiz jautāju - kādēļ viņam šķiet, ka Dievs ir? Viņš atbildēja: “Savādāk nevar būt. Ir pārāk daudz zinātniski neizskaidrojamu lietu. Tāpat tas ir brīnums, ka man - kroplim ir tik brīnišķīga ģimene: skaista un gudra sieva, pieci fantastiski bērni un tik aizraujoša karjera. Paskaties arī uz politisko un vēsturisko procesu kopsakarībām.” Šāds apgalvojums toreiz šķita pārsteidzošs no tik izglītota un gan fiziski, gan emocionāli daudz cietuša cilvēka mutes. Reno reiz teica, ka savu fizisko izskatu uzskata par tādu kā Dieva sodu, tomēr ikdienā neesmu vairs dzirdējis viņu par to gaužamies.
Reno, protams, ir arī savas dīvainības. Viņš īpaši neslēpj, ka viņš tic arī Latvijā vēsturiski labi zināmā Eižena Finka pareģojumiem. Vikipēdijā rakstīts, ka Finku sauca arī par latviešu Nostradamusu. Viņa slava pieauga pēc pirmās Latvijas neatkarības ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meirovica un valsts prezidenta Jāņa Čakstes nāves apstākļu pareģošanas. Starp citu, ir pat rokopera „Sfinksa” pēc šī paša Finka biogrāfijas motīviem. Finks daudz ko esot pareģojis arī Reno vecmāmiņai, no kā viss esot piepildījies. Klasisks viņu ģimenes stāsts bija par kādu večiņu, kas par samaksu Finkam esot vedusi olas. Pa ceļam večiņai esot palicis daudzo olu žēl un pusi viņa atlika malā pie netālā krūma, lai atpakaļceļā tās paņemtu. Finks pēc sarunas ar šo večiņu esot teicis paldies par olām, bet, ka tās pārējās viņa tāpat nedabūs. Ejot atpakaļ, večiņa tiešām sastapa pie olām saritinājušos čūsku.”
“O, es nemaz nezināju, ka muzejā ir bibliotēka,” pēkšņi izbrīnīts noteica Fēlikss. Tā izskatījās vairāk kā liela mājas bibliotēka, kur vienā zālē gar visām sienām bija piepildīti grāmatu plaukti, bet zāles centrā bija skaistas koka kāpnes, kas ved uz pie sienām izveidotu otro stāvu.
“Jā, jau muzeja projektā pirms vairāk kā 100 gadiem arhitekts bija paredzējis bibliotēku. Līdz šim par to maz zināja, jo tā bija pieejama tikai māksliniekiem – to sabiedrībai atvēra tik salīdzinoši nesen,” zināja pastāstīt Mariss un turpināja. “Runājot par bibliotēku, - slimnīcas bibliotēka saveda Reno kopā ar viņa Aiju, kam toreiz apkārt daudzi izskatīgi vīri spietoja. Taču izrādījās, ka Reno ar nav nekāds lūzeris. Aija tuvākajiem draugiem joprojām nerimst atkārtot, ka pārējie uz Reno fona šķita salīdzinoši neinteresanti – tieši aizraujošo sarunu dēļ viņa izvēlējās Reno. Viņi ir saderīgs pāris, kas viens otru balsta un bagātina arī pēc tam, kad bērni jau izklīduši dažādās pasaules malās.
“Varbūt tagad mazliet atpūšamies no mākslas un uzejam augšā – caur debešķīgi balto kupolu varam iziet uz jumta terases un pabaudīt svaigu gaisu un skatu no augšas uz pilsētu,” ierosināja Fēlikss.
Atverot durvis uz terasi, pavasara saule abus draudzīgi sagaidīja ar saviem siltajiem apskāvieniem, un pēkšņi abiem uz mirkli laiks apstājās, un dzīve likās brīnišķīga. Abi, kā sarunājuši, instinktīvi pastiepa seju pretim saulei un kā veci runči sinhroni nomurrāja: “Mmmm..” Uz mirkli pabaudījuši skatu uz parku un pareizticīgo katedrāli, Mariss lēnām turpināja.
“Runājot par laimi - laimīgākās Reno bērnības dienas esot pavadījis kopā ar ģimeni nelielā vienas mazas istabiņas vasarnīcā Vecāķos pie jūras, ko Reno tētis kā jurists īrēja uz pāris vasarām. Vēl Reno tikpat neaizmirstami esot bijuši vecāku organizētie pikniki bērnībā. Tie parasti bija vai nu Torņakalnā, skaitot garām braucošo vilcienu vagonus vai vēlāk - Vecāķu pludmalē un Ķīšezera krastos.
Šodienas acīm raugoties, jaunajai paaudzei liekas nesaprotami – kādēļ Reno bērnība bija tik pieticīga, ja reiz tēvs strādāja par juristu. Viņi noteikti nespēj iedomāties, ka Reno tēva karjeras ziedu laikos - padomju sistēmā intelektuāls darbs nebija neko augstāk vērtēts par fizisku darbu – visiem bija jābūt vienādiem. Tolaik mēbeļu lakotājs fabrikā nereti pat saņēma vairāk kā jurists, lai gan no mūsdienu skatu punkta pat pieticīgas ģimenes šobrīd dzīvo labāk kā pārticīgās toreiz.
Pamati Reno stingrajam mugurkaulam droši vien ielikti jau bērnībā. Vectēvs par pēckara laikiem viņam mācījis: “Lai vai cik mums grūti klātos, lai ko citi arī darītu, mēs sev no sovhoza klēts neņemsim ne grauda, kas nav mūsu.” Reno tēvam, savukārt, kāds piedāvājis kļūt par enciklopēdijas redakcijas vadītāju, viņam tik bija jāiestājas komunistu partijā. Bērnībā šis tēva atteikums no tik laba darba un naudas principu dēļ Reno šķita salīdzināms ar kādu komēdiju seriāla Nasha Russia sižetu, kur Krievijas milicis atteicās no kukuļa, bet mājās kopā ar sievu un bērnu grauza tik rupjmaizes garoziņu. Tomēr šobrīd Reno tēvu ļoti labi saprata un liktos aplami, ja tēvs toreiz būtu lēmis par labu komunistu partijai. Šie principi tagad palīdz Reno skaidrāk saredzēt savas robežas, ko viņš nevēlas pārkāpt un vērtības, ko viņš vēlas ievērot, un cik svarīgi tas galu galā izrādās.”
“Iespaidīgi. Paldies, Mariss. Tieši jūs abi kā komanda man esat vajadzīgi. Man tagad nav šaubu, ka jūs abi ar Reno lieliski sastrādāsieties manā lietā. Laikam bez citiem komentāriem pagaidām no manas puses. Es sazināšos, kad būs nepieciešamas aktīvākas darbības mūsu lietā,” domīgi noteica Fēlikss, sirsnīgi aizejot paspieda roku Marisam, kas vēl palika uz muzeja terases kādu brīdi viens pabaudīt sauli. Sauli, kas atveda Fēliksu atpakaļ realitātē piemājas baseinā atmirdzētajā saulē Britu Virdžīnu salās.
P.s. Publicēts ar kavēšanos, jo Somijā pat 1/2h braucienā no Helsinkiem nav interneta. Kārtējais atgādinājums par lietām, par kurām varam lepoties, ka pie mums ir labāk.