Rīgas Astoņkājis (4) - Luijs
Brīvdienās nododu Jūsu vērtējumam pa nodaļai no topošā stāsta.
4.nodaļa. Luijs
Satiksme vakarā Rīgas centrā nebija diez ko ātra – dienas beigās vienmēr bija problēmas tikt pāri Daugavas tiltiem prom no centra. Reno zināja, ka nāksies parastajos korķos pavadīt aptuveni pusstundu, braucot no Fēliksa biroja uz mājām Jūrmalā.
Nu tā, ko mēs zinām, Reno pie sevis prātoja. Mums ir Fiša kungs un mums ir Panamas ofšors Jacob Trade un tā konta numurs. Kamēr satiksme ir gliemeža ātrumā, paskatīsimies Google. Fišs. Latvijai netipisks uzvārds. Mārdijs Fišs – tenisists. Alberts Fišs – pirms vairāk kā 100 gadiem dzīvojušais sērijveida slepkava, izvarotājs un kanibāls, tautā saukts par Bruklinas vampīru. Par viņu ir raksts - “Man patīk bērni. Viņi ir garšīgi.” Brr. Ok, nekas prātīgs te neizlec. Paskatīsimies publiskajos reģistros. Arī nekas, pag..
“Hei Siri, piezvani Fēliksam Blūmam.”
“Zvanu Fēlikss Blūms, mobilais.” monotonā balsī atbildēja telefons.
“Fēlikss, čau, jau mājās? Klau, uzņēmumu reģistrā ir tāds Arturs Fišs, Fortune Casino Palace un Fortune Golf Resort Jūrmalā īpašnieks. Tas varētu būt kas pārbaudīšanas vērts – vai tas ir mūsu draugs? Neticu, gan, ka viņš tik atklāti lieto vizītkartes ar savu īsto uzvārdu.”
“Paldies, Reno, jāpārbauda. Tikmēr saņēmu interesantu zvanu no čoma Luija. Viņam izstāstīju savus šodienas piedzīvojumus un viņš neizklausījās pārsteigts.”
“Kas ir tavs čoms Luijs?”
“Luijs Vega. Viņam ir veiksmīgs biznesmenis no Panamas ar nelielām investīcijām arī pie mums, Latvijā. Nu jau aptuveni pusgadu viņš ir mans labs klients. Es viņam palīdzu saistībā ar naudas plūsmu plānošanu starp viņa dažādiem globālajiem biznesiem. Viņš mums varētu būt noderīgs atbalsts gan cīņā ar Fiša mafiju, gan arī ar daudziem lietderīgiem kontaktiem Rīgā. Viņš teica, ka ir šokā par šādiem uzbraucieniem biznesam un vēlas man palīdzēt. Domāju, ka viņš to drīzāk dara savās Latvijas biznesa interesēs, bet tagad jebkāda palīdzība noderētu.”
“No Panamas? Kā viņš te nokļuvis?”
“Kā jau parasti ārzemnieki te nokļūst - sievietes. Esot sapazinies ar latvieti kādā biznesa konferencē. Es, gan, viņa draudzeni tā arī nekad neesmu redzējis. Labi, man jāiet. Viņš tagad, starp citu, ir pie manis mājās, blakus istabā. Padošu ziņu, ja izdomāsim ko prātīgu, kā vēl rīkoties. Atā!”
***
“Dzērienu, Luij?” Fēlikss labprāt iejutās namatēva lomā savā ērtajā klasiski tumšā kabinetā ar bāru, mīkstiem dīvāniem un grāmatu plauktiem visapkārt gar sienām.
“Paldies, labprāt, Fēlikss. Tu jau zini, kas man garšo.”
“Jā, jā, martini - džins, vodka un vermuts, proporcijā 3:1:0,5, sakratīts, bet nesamaisīts. Klišejiski, gan..” Fēlikss pasmaidīja, bet centās būt viesmīlīgs. “Vai zini, kurā Džeimsa Bonda grāmatā tas kokteilis pirmo reizi parādījās?”
“Es tik zinu, ka tas nosaukts par godu aģentei Vesperai.”
“..un Vespera bija Casino Royale, vai ne?”
“Kad Helēnai jābūt mājās?”
“Kāda pusstunda mums vēl ir.”
“Es negribēju tevi daudz aizkavēt. Tik ienesu šos dokumentus. Nekas super-svarīgs, tas var pagaidīt līdz pirmdienai. Tu varētu tos pārbaudīt un ja viss ok, uz to bāzes veic maksājumus.”
“Protams. Tikai.. tā dēļ speciāli nāci pie manis uz mājām? Varēji jau elektroniski atsūtīt.”
“Nu.. jā, gribēju pie reizes apjautāties, kā tev iet ar to mafijas situāciju?”
“Paldies, Luij. Tādu baigo jaunumu nav, salīdzinoši ar to, ko jau pārrunājām. Un vārds mafija arī šķiet pārāk skaļš - gan jau vienkārši daži džeki nevar izdomāt normālu veidu, kā pelnīt. Iespējams, ka nemaz nevajadzēs tur nekādu palīdzību. Ja Helēna dabūs darbu ANO, mēs vispār pārcelsimies uz Ņujorku un būs miers. Tad es došos līdzi un šo Latvijas biznesu pat varētu pārdot. Varbūt tiešām viss, kas notiek, notiek uz labu.”
“Ko tad tu tur Ņujorkā darīsi? Pienesīsi viņai kafiju katru dienu?”
“Vēl nezinu. Varbūt konsultēšu latviešus, kas vēlas strādāt ASV. Taču man domas pagaidām lidinās kaut kur citur,” un Fēlikss pacēla gaisā savu roku un ar otru parādīja uz saderināšanās gredzenu.
“O, apsveicu! Ir jau nolikts datums?”
“Vēl nē. No sākuma jātiek galā ar viņas un manām darba lietām. Bet par mafiju.. ja tos tipiņus tā var saukt.. nu, nezinu. Laikam maksāšu pagaidām.”
“Mjā.. negribētu būt tavā vietā. Padod ziņu, ja varu kaut kā palīdzēt. Nu gan man jāskrien, Fēlikss. Paldies par martini.”
Fēlikss piegāja pie ārdurvīm, lai tās atvērtu, bet sāka grabēt dzīvokļa slēdzene - kāds slēdza vaļā ārdurvis un tās sāka vērties vaļā – pa durvīm nāca iekšā Helēna, kas aiz pārsteiguma nedaudz satrūkās.
“Čau, dārgais. Nezināju, ka tev ir ciemiņi.”
“Čau, dārgā, esiet pazīstami – mans klients un labs draugs Luijs Vega.”
Helēna galanti pastiepa roku: “Prieks iepazīties, Luij!”
Luijs, neveikli slēpdams apmulsumu, paspieda viņas roku un centās paspraukties viņai garām: “Prieks iepazīties, Helēna! Jau dodos prom. Daudz par jums esmu dzirdējis no Fēliksa. Un apsveicu ar saderināšanos!”
Helēna nedaudz piesarka, par ko Fēlikss mazliet pabrīnījās, jo tas nenotiek ar viņu bieži, bet nepievērsa tam uzmanību.
“Fēlikss, pie velna, kas notiek?” Helēna izklausījās nervoza, aizverot aiz sevis ārdurvis, kad Luijs jau bija prom.
“Mums bija biznesa tikšanās.”
“Tu zini, par ko es jautāju. Kas tas par jocīgu zvanu, ko no tevis iepriekš saņēmu?”
“Ā, tas. Nekas īpašs. Man.. zvanīja dzīvokļa apsardze, ka kāds ir ielauzies dzīvoklī. Pēc tam atzvanīja, ka viss tomēr esot kārtībā. Kas tev ar to Ņujorku un Āfriku? Ir kādi jaunumi?”
“Nē, vēl gaidu. Tur ir liels konkurss uz to vietu.”
“Vai zini tādu Fišu? Vai esi viņam vai kādam citam teikusi par saviem plāniem?”
“Nē, nezinu, bet mani plāni var būt zināmi tiem, kas seko manam Instagram profilam, protams. Tur es lieku daudz ko par saviem labdarības projektiem. Arī par ANO projektu Ņujorkā un viņu aktivitātēm Āfrikā. Kādēļ jautā? Un kas ir tas Fišs?”
“Kāds, kurš grib.. kļūt par klientu un uzdodas, ka šo to zina par tevi. Nepatīkams tips.”
“Un kāds tam sakars ar mani?”
“Varbūt tev jāpiebremzē savas aktivitātes soc-tīklos uz kādu brīdi, mīļā.”
“Jo?”
“Jo tas tips man šodien piedraudēja, ka Āfrika nav droša vieta tādām jaukām būtnēm kā tev.”
“Grib kļūt par klientu un pēc tam piedraudēja, tu saki? Kaut ko tu man nestāsti.” Helēna apsēdās uz turpat blakus esošā krēsla un kādu brīdi sēdēja klusēdama, mēģinot šo sagremot.
Tikmēr Fēlikss paņēma mašīnas un dzīvokļa atslēgas un klusi noteica: “Varbūt es viņu pārpratu. Man vajag iziet paelpot svaigu gaisu.”