Rīgas Astoņkājis (5) - Pūķa galva
Brīvdienās nododu Jūsu vērtējumam pa nodaļai no topošā stāsta.
5.nodaļa. Pūķa galva
Fēlikss iesēdās savā Audi Q5 un bezmērķīgi braukāja pa Rīgas ielām, cenšoties sakopot domas par to, kā pēdējo 24h laikā dzīve sagriezusies kājām gaisā. Vēl no rīta viss izskatījās tik skaisti - Helēnas smaids gultā, visa biznesa ikrīta statistika pieaugoši zaļā krāsā, sarunāta spēle kopā ar draugiem netālajā Ozo golfa laukumā.. Vispār jau katrs rīts Fēliksam likās pozitīvs.. daudz pozitīvāks par tiem tūkstošiem cilvēku, kuriem viņš ik rītu pa ceļam uz biroju brauca garām.. “Cik labi būt kapu sētiņas šai pusē.. Jāizbauda katru mirkli..” Fēlikss pie sevis ik rītu nodomāja.
“Nu gan izbaudīju dienas noslēgumu birojā..” Fēlikss arvien nespēja nomierināties. Miegs, protams, viņam nebija nevienā acī, kaut arī bija vēls vakars. Cilvēki, gan, joprojām pulcējās pie dažādiem bāriem un restorāniem, kā jau piektdienās. Izmetis loku gar Jūrmalas pludmalēm Fēlikss atbrauca atpakaļ uz Rīgu un noparkoja auto centrā, starp operu un Brīvības pieminekli. Vairāk kā 800 gadu vecajā Vecrīgā vienmēr bija aktīva naktsdzīve, kas likās laba vieta vēlajai diennakts stundai, lai mazliet novirzītu domas no pēdējiem notikumiem. Nebija noslēpums, ka Pupu bārs bija visdažādāko aprindu iecienīta Vecrīgas vieta. Arī Fēliksam tur ik pa laikam patika iegriezties, ne vien lai paskatītos uz bāra letes dejojošu sieviešu atkailinātām krūtīm, bet arī dēļ lieliskā tur labi pagatavotā Whiskey Sour kokteiļa ar labu proporciju starp burbonu, svaigi spiestu citronu sulu un perfektu sīrupa piešprici.
“Pievienosim arī olas baltumu, kā parasti, Fēlikss?” bārmenis labi zināja savu darbiņu un viņa pastāvīgo klientu gaumi. Fēlikss necentās pārkliegt skaļo mūziku, vien pasmaidīja un parādīja uz augšu paceltu īkšķi.
“Šovakar nav pārāk daudz apmeklētāju?” viņš pieklājības pēc atbildēja bārmenim, kaut arī prāts nenesās uz pļāpāšanu.
“Vēl priekš dejām agrs,” bārmenis šķita labā noskaņojumā, mazliet ar šeikeri rokās piedancojot pie Fēliksa pienākušajai go-go dejojotājai. Viņas vienīgais apģērba gabals Fēliksam neatstāja daudz vaļas fantāzijai, taču Fēlikss neizskatījās pārāk ieinteresēts.
“Zini to džeku elegantā uzvalkā, kas apsēdies viens pats tur bāra stūrī?” Fēlikss atkal pievērsās bārmenim.
“Nē, bet viņš ik pa laikam kaut kur nozūd un pēc tam regulāri berzē savu degunu. Trīs reizes vari minēt – kādēļ?” un bārmenis zīmīgi ar rādītājpirkstu nobrauca gar savu degunu. “Viņš visu vakaru sūc dārgus viskijus un siekalojas ap mūsu dejotājām.”
“Izskatās vientuļš, bez laulības gredzena un ar nopietnām liekā svara problēmām.” Fēlikss mazliet garlaikoti pasmīnēja, vairāk pat skaļi domājot, nevis runājot vairs ar bārmeni. Tikmēr Fēliksa iemīļotā kokteiļa pirmie malki jau ļāva viņam patīkami atslābt. Fēlikss deva bārmenim zīmi, ka darbiņš padarīts lieliski un uzlika vienu naudas zīmi uz letes, bet otru – dejotājai aiz biksīšu lencītes. Tikmēr manāmi iedzērušais vīrs no stūra piecēlās un pamazām sāka peldēt uz kazino blakus zālē, kur pretstatā striptīza bāram, cilvēku vienmēr vakaros bija daudz.
Fēlikss paņēma savu kokteili un arī sekoja viņam. Lai gan pašam šobrīd nenesās prāts uz azartspēlēm, viņam patika vērot kazino azartisko publiku. Tipisks skats bija uz sievieti, kura centās pārliecināt savu partneri, ka šovakar laime varbūt meklējama citur, nevis pie kāršu galda. Kādā citā stūrī šķietami iereibis vīrs pie ruletes galda aktīvi darbojās, pirms katra grieziena izliekot pa visu galdu desmitiem likmes un pārsteidzoši visu laiku kaut ko vinnējot.
Fēlikss pats tikmēr nosēdās pie BlackJack galdiņa un nesteidzīgi veica nelielas likmes. Viņš nebija nekāds eksperts, bet pamata principi bija skaidri un pie tiem viņš arī pieturējās: jāskatās, kas izkrīt kāršu dalītājam. Ja viņam ir 7 vai vairāk punkti, tad labāk pašam ņemt klāt kārtis, kamēr sanāk vismaz 17. Pēc dažām izspēlētām partijām Fēlikss pēkšņi paņēma savus čipus, izņēma no kabatas telefonu un pagāja nostāk, kur mūzika nebija tik skaļa.
“Reno, sveiks! Vēl neguli?”
“Fēlikss, ir jau pāri pusnaktij! Kaut kas noticis?”
“Piedod, neieskatījos pulkstenī. Es tikko manīju striptīza klubā apgrozāmies kādu vīru.”
“Fēlikss, ko tu tur dari? Tev ir tik forša draudzene.”
“Nu, es ne par to. Man vajadzēja izvēdināt galvu. Izskatījās, ka tam vīram varētu būt kaut kāds sakars ar mūsu draugu Fišu.”
“Kāpēc tu tā domā?”
“Viņš pēc niekošanās ar pulverīti aizgāja uz kazino un pēc tam sēdēja pie ruletes galda - pakāsa palielas summas. Tad kādā brīdī manīju viņa asu vārdu pārmaiņu ar būdīgu čali ar noskūtu galvu un pūķa galvas tetovējumu uz kreisās rokas bicepsa. Man bija aizdomas, ka kaut kur biju redzējis tā čaļa tetovējumu un bingo – atcerējos. Tas bija viens no Fiša sargsuņiem, kas bija manā birojā. Atver Whatsapp - nosūtu tev foto, kur abi tērzē, un ne jau nu par vakardienas futbola spēli. Ja man jāliek naudu uz sarunas saturu, tad tas vīrs kādam ir parādā un Fiša sargsuns viņam par to atgādināja. Vai atpazīsti kādu no viņiem?”
“Jā, tas varētu būt Fiša rokaspuisis. Otru nezinu, bet arī liekas kaut kur redzēts.”
“Vari pārbaudīt, lūdzu?”
“Pagaidi mirkli.. Pamēģināšu, ko par to teiks mākslīgais intelekts.. "
“Tur tā uzreiz var atpazīt? Kas tā par programmu? Tas vispār ir legāli?”
“Fēlikss, tu neticēsi. Man izmeta bildi no nodokļu administrācijas mājas lapas. Tas izskatās pēc nodokļu administrācijas cilvēka. Ja tā, viņš pat varētu būt Fiša shēmu piesedzējs.”
Fēlikss mājās devās ar taksi – nav vajadzības lieki riskēt ar iespēju uzdāvināt ceļu policijai auto, kas to nosūtīs labdarībai uz Ukrainu. Tikmēr saule pār Vecrīgas baznīcu torņiem vēstīja, ka bija sākusies jauna diena. Diena, kurā Fēliksu gaidīja grūts lēmums – ko teikt Fišam?