Rīgas Astoņkājis (6) - Pelēkais purvs
Brīvdienās nododu Jūsu vērtējumam pa nodaļai no topošā stāsta. Nodaļa papildināta.
6.nodaļa. Pelēkais purvs
“Bļāviens, nu kā var būt tik vientiesīgi cilvēki!” pie sevis kabinetā klusi nošķendējās Barons, šķirstot datorā kārtējo jauno izmeklēšanas lietu. Jau sen bija iegājies, ka darbā nez kādēļ viņu sauca uzvārdā. Laikam tolaik, pirms gadiem 20 Nodokļu policijā bija pārāk daudz darbinieku ar vārdu Andris.
No dažādu banku atsūtītajiem kontu izrakstiem Barons varēja ātri savilkt kopā, ka diezgan primitīvi no viena uzņēmuma Latvijā aizskaitīta nauda uz kādu uzņēmumu Igaunijā, kurš izmeklētājiem zināms kā naudas atmazgātājs. Naudu aizskaita uz fiktīvu uzņēmumu ar bezpajumtnieku no Baltkrievijas valdē. No tā vēlāk izņemta skaidra nauda un atdota atpakaļ tam pašam Latvijas uzņēmumam. Maksāt atmazgātājiem procentus bija krietni lētāk, nekā nodokļus.
“Kā viņi tos bezpajumtniekus atrod?” pie blakus galda sēdošais Edgars Baronam pajautāja. Edgars Morss bija jauniņais šajā organizācijā. Viņš vienmēr vēlējies ķert sliktās baltās apkaklītes, tādēļ diezgan mērķtiecīgi vēl studiju laikā tēmēja uz vietu Nodokļu policijā. Jauniņos parasti sūtīja uz Izlūkošanas analītisko daļu. Tur viņam jau no paša sākuma patika sadarbība ar pieredzējušo Baronu. Neskatoties uz viņa smago raksturu, no viņa daudz ko ātri varēja iemācīties. Tāpēc Edgars arī palūdza iespēju ar viņu strādāt vienā kabinetā.
Barons, gan, no sākuma mazliet kurnēja, ka jāapmāca kārtējais jauniņais. “Neesmu jums nekāds tur mentors. Viņi atnāk, saprot, ka te nav debessmanna, un ātri notinas. Tie zaļknābji jau parasti policijā apsmērē tik degunu un aizlaižas, kur vairāk maksā. Rezultātā laiks apmācībām velti izšķiests.” Barons pie sevis sākumā vadībai noburkšķēja. Tomēr vēlāk vairs nekas tāds nebija dzirdēts no viņa puses, jo Edgars, taisnību sakot, izskatījās perspektīvs kadrs – ātri visu uztvēra, bija zinātkārs un strādīgs, īsi sakot – acis deg. Tāpēc Barons bija nolēmis tomēr vēlreiz riskēt un uzņemties rūpes par jauniņo un investēt savu laiku.
“Aizbrauc, pastaigā pa Minskas nomalēm – nekādu problēmu. Pa 100 eiro viņi tev vēl savu vecmāmiņu piedevām pārdos,” klusi noņurdēja Barons. “Līdz Minskai – 50 minūšu lidojums, kas maksā vēl 100 eiro.” Edgars piekrītoši pamāja ar galvu un turpināja studēt pie sava datora ekrāna lietas materiālos ieliktos kādas nodokļu shēmas dalībnieka atzīšanos par viņa prakses epizodēm:
“Daudzi tā dara, kas tur sevišķs! Viss vienkārši – atrodu interesentu, kas parasti ir normāli strādājošie uzņēmumi, nu tur kaut kāds SIA Mia. Mans uzņēmums, teiksim, Pūkainītis neeksistējošu pakalpojumu pārdod tam Mia. Pūkainītis saņem no šī Mia apmaksu. Pūkainītis paliks valstij par to līgumu parādā PVN. Tikmēr Latvijā pametam to Pūkainīti un taisīsim nākamo uzņēmumu nākamajiem darījumiem.
Alternatīva - no sākuma pārskaitu naudu no Pūkainītis uz Delaveras ofšoru. Agrāk ap vietējām bankām bija visādi starpnieki, kas ar ofšoru dibināšanu te pelnīja. Tagad, kad man vajag jaunu uzņēmumu, ievadu ChatGPT ‘kā labāk dibināt jaunu uzņēmumu Delaverā?’ un man piedāvā daudzus, kas ir gatavi par pāris simtiem dolāru man pārdot atslēgas uz paradīzi. Tad uz to jauno Delaveras uzņēmumu jāatver kontu bankā vai kādā Fintech uzņēmumā un jāizņem debetkarti, ar ko vēlāk dodos jebkur uz bankomātu.
Tad es no Pūkainītis vai no Delaveras ofšora izņemto skaidruci atdodu atpakaļ Mia šefam, bet paturu savus 10%. Parasti Mia tas vajadzīgs aplokšņu algām. PVN par fiktīvo pirkumu Mia dabū atpakaļ no valsts, bet pārējo pirkuma summu viņam atnesu skaidrā. Pēc būtības Mia risks minimāls, jo VID nodokļu auditus veic mazāk kā 0,5% uzņēmumiem. Nekas traks Mia un viņu vadībai nenotiek. Pat, ja VID auditori pieķer, tā līdz galam jau neviens VID vai pēc tam tiesā nav pārliecināts, vai tas darījums tiešām bija vai nebija – ar svecīti blakus jau neviens nestāvēja.”
“Kāds tam Mia labums – tas ir saņēmis atpakaļ visu savu naudu, tik par 10% mazāk?” Edgars nojauta atbildi, bet tomēr gribēja pārprasīt Baronam. “Ne gluži. Papildus skaidrucim, ko Mia var izmantot aplokšņu algām, vēl 11% no valstij izkrāptajiem 21% PVN Pūkainītis atdod atpakaļ Mia, ieturot pielīgtos 10%. Mia saņem no valsts visu Pūkainītis samaksāto PVN (21%). Atceries, ka no valsts viedokļa sanāk, ka Pūkainītis no Mia saņemto PVN jāiemaksā valstij - tad viss būtu ok. Taču Pūkainītis ieliek to PVN sev kabatā un pēc darījuma pazūd. Faktiski izkrāpējam Pūkainītis vietā katram darījumam jātaisa jaunu uzņēmumu. Vakarā apskaties Netflix filmu Lords of Scam - tur parādīts, cik vienkārši iespējams izkrāpt PVN milzu summas jebkur Eiropā un nebūt nav jābūt kādam nodokļu ģēnijam, lai to paveiktu. Tā kā Pūkainītis uzreiz pēc darījuma ir pazudis, mums vienīgā cerība atgūt naudu ir pie Mia - jāpierāda, ka Mia vajadzēja zināt, ka Pūkainītis ir nodokļu izkrāpējs.
Izmaksājot skaidruci algās un nesamaksājot par tām algas nodokļus, Mia ieguvums ir vairāk par 50% no šīs skaidrās naudas. Tad jau pie šādas pastāvīgas shēmas ar mazākām cenām Mia arī savus konkurentus var pamazām no tirgus izēst. Ieguvums milzīgs, ir vērts riskēt pie 0,5% varbūtības, ka uzņēmumu pārbaudīs. Paskaties, kādi mums sodi, ja pieķer, tad uzrēķina PVN un 30% soda naudu un 18% nokavējuma procentus. Ja tomēr sliktākā gadījumā ierosina kriminālprocesu, sods diezgan bieži var būt nosacīts, ka nemaz nav jāsēž.”
“Tad jau visa nodokļu sistēma ir nepareiza, ja reiz ir tik viegli izkrāpt nodokļus un risks ir tik neliels,” Edgars neslēpa izbrīnu. “Sistēmai nav ne vainas. Savādāk te pie mums administrācijā nebūtu pasaules centrs, kur mēs esam tie, kas var pārējos paraustīt kā marionetes aiz diedziņiem..” Edgars sarauca uzacis, jo Barona teiktais bija dažādi tulkojams, taču Edgars pārvarēja ziņkārību iztaujāt sīkāk viņu par Barona ambīcijām, bet lūdza Baronu paturpināt domu par tā izkrāpšanas gadījuma detaļām.
“Tālāk, lai aizmālētu acis, Pūkainītis ātri uztaisa reklāmiņu Mia. Pūkainītis droši vien kāds speciāls portāls uztaisīts, kur parādās šī Mia baneris un par to uztaisīts ekrānšāviņš kā pierādījums - viss it kā tīri, un nav nemaz tik viegli tādus pieķert. Pat ja pieķers, vēl aizskries pie labiem advokātiem un tad ej un cīnies pret tiem – tie skatās zem lupas uz katru kustību, ko mēs darām. Ja Pūkainītis pacenšas formāli kaut kādu reklāmiņu tomēr uztaisīt, tam izkrāpējam pat droši vien sāk likties - kas tur vispār krimināls, tas ir bizness – pārdot reklāmu dārgāk. Tad vēl pieskaiti uzņēmumu ienākuma nodokli, ko Mia nesamaksās par peļņu no saviem pārdošanas darījumiem, jo peļņas arī tam nav. Pateicoties šādiem fiktīviem izdevumiem vēl 25% ietaupīti.”
“Interesanti, ka ar mūsu jauno uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmu, kur par peļņu nodokli nav jāmaksā līdz tā izmaksāta dividendēs, šiem rēķinu zīmētājiem parādījusies negaidīta konkurence, kas ietekmē arī dokumentu zīmēšanas cenu. Uzņēmuma (kā Pūkainītis) īpašnieki labāk izmaksā sev dividendes, samaksā 25% uzņēmumu ienākuma nodokli un ar tām dividendēm maksā aplokšņu algas darbiniekiem. Ietaupījums uz darbaspēka nodokļiem būs tikpat milzīgs, bet nav jāraustās par to, vai tās fiktīvās pavadzīmes VID spēs pieķert. Valstij ar mazliet labāk – nāk vairāk iekšā gan PVN, gan uzņēmumu nodoklis, bet nu lielos nodokļus algām joprojām daudzi cenšas nemaksāt.” Izklausījās, ka Barons ir iekarsis un Edgaram ir gatavs visus nodokļu sistēmas caurumus izstāstīt.
“Šādi Mia-veidīgie biznesmeņi ir mūsu galvenā klientūra, nevis tie dokumentu zīmētāji, jo pie viņiem ir, ko paņemt. Tie ir reāli strādājoši uzņēmumi, nevis ēnas, kurām dzīties pakaļ un ko labākajā gadījumā varam tik censties iesēdināt. Protams, ja mums gadās pa rokai tie darījumu zīmētāji, tad ejam tiem arī pakaļ. Citreiz, kad izņemam tādam kompi, tad redzams, ka pārskaitījumi veikti dažādu darījuma pušu vārdā no vienas IP adreses, bet skaidrucis nāk atpakaļ caur uzņēmumu kādā no tuvajām kaimiņvalstīm vai no ofšora,” Barons centās Edgaram skaidrot lietu patieso būtību.
Edgars pamazām sāka saprast, kādēļ kabinetā pie sienas atrodas tik daudz apbalvojumu. Viens no tiem bija īpašs: “Triju zvaigžņu ordeņa virsniekam Andrim Baronam – pateicībā par nopelniem 20 gadu dienestā Nodokļu policijā.” Edgars uz Baronu skatījās kā uz savas jomas guru. Barons viņam nesen bija stāstīja, ka savā laikā sācis darbu no pašas VID apakšas kā ierindas inspektora palīgs, kas kopēja dokumentus. Taču, samērā ātri izburoties nodokļu likumiem un izprotot VID iekšējās IT un neformālo sakaru sistēmas, viņš diezgan strauji sāka virzīties pa karjeras kāpnēm. Kādā brīdī viņš saprata, ka VID kļūst mazliet garlaicīgi – pārāk sekli ūdeņi par pārāk mazām naudām. Savukārt, VID lietās redzētie personāži nereti atbrauca uz tikšanos, ja ne ar personīgo šoferi, tad vismaz ar svaiga izlaiduma BMW tonētiem stikliem no savas villas Jūrmalā. Tad Baronam atnāca piedāvājums iesaistīties Nodokļu policijā, kas pavēra skatu uz papildu plašumiem - uz dzīvi ārpus parastajiem vientiešiem. Nu viņš policijā varēja justies ne vien kā savas iestādes, bet arī noziedzīgās pasaules, praktiski - visas pasaules valdnieks. Ja vien viņš necēla galvu pārāk augstu un tika saglabāta subordinācija un dalīšanās ar gūtajiem labumiem.. Diez vai kāds no malas spēja iedomāties, cik augstu patiesībā bija jādalās..
Baronam pat nebija īpaši jāslēpjas, ka viņš bija savam amatam diezgan turīgs, ko viņš nevērīgi mēdza norakstīt uz turīgajiem radiem un plašo draugu loku. Edgars reiz uz Barona rokas pamanīja pulksteni, kas sākumā likās pat mazliet bērnišķīgs – ar divām zivtiņām starp jūraszālēm uz tā. Tā kā Edgaram vienmēr ir patikuši pulksteņi, viņš jau pirms kāda laika bija neuzkrītoši papētījis sīkās drukas uzrakstu uz tā: Jaeger Le-Coultre. Tālāk nebija jābūt ģēnijam, lai internetā apskatītos, ka tāds Šveices pulksteņa ietvars bija viscaur no baltā zelta, tie ziediņi pie zivīm bija no dimantiem, bet siksniņa bija no krokodila ādas, un viss kopā maksāja .. virs 160 000 eiro. Opā! Kā? Bravūras un lepna dzīvesstila pazīmes Edgars bija Baronā nu jau kādu laiku manījis. Taču Edgars nešaubījās, ka gan jau tam jābūt kādam normālam skaidrojumam.
***
Reno patika agri rīti. Bērni un sieva vēl guļ un ir iespēja netraucēti pievērsties darbam. Šorīt, gan, viņam nebija daudz laika pārdomām. Reno klusiņām paņēma sava melnā Citroen C6 atslēgas un ieskatījās Waze, ka no viņa mājas Jūrmalā līdz nodokļu administrācijas mājai nepieciešams teju stundas brauciens. C6 Reno iepatikās, kopš viņš redzēja ar to braucam Francijas prezidentu. Tas iedrošināja pamēģināt. Kopš tā laika Reno brauc ar šo auto un netaisījās neko šai ziņā mainīt, kaut arī to vairs neražo. Limuzīna līganā gaita nebija salīdzināma ne ar ko citu, ar ko viņam līdz šim bija nācies braukt.
Nodokļu administrācijas māju tautā mēdza saukt par Pelēko purvu. Atšķirībā no skaistā Rīgas centra ar pirms 800 gadiem tapušo Vecrīgu un UNESCO mantojumā ierakstīto Art Nouveau arhitektūru, ārpus pilsētas centra tapušās biroja ēkas parasti neizcēlās ar arhitektūras izdomu. Taču nodokļu administrācijas ēkai nelabvēlīgā aura radās ne jau dēļ fasādes pelēcīguma. Jau tās iegāde un tapšana bija apvīta ar shēmošanas auru. Biznesa aprindās runāja, ka pašā ēkā virkne ar darbiniekiem joprojām atrodas ne jau dēļ salīdzinoši pieticīgajām algām, bet gan tādēļ, lai šie darbinieki piesegtu nelegālos un puslegālos biznesa vides darboņus, no kuriem iespējams gūt labumu. Vienkāršā valodā, šie administrācijas darboņi bija jumts.
Jumts var izpausties vairākos veidos. Piemēram, nopludinot no administrācijas informāciju par attiecīgā uzņēmuma problēmām. Tad starpnieki var iet pie šī uzņēmuma un piedāvāt sakārtot lietas ar administrāciju, lai uzņēmumam šādu problēmu vairs nebūtu. Takse starpniekiem parasti svārstās ap 7% no nodokļu problēmas kopējās summas.
Jumts var ļaut vienkārši uzņēmumam nemaksāt nodokļus. Tad uzņēmums vienkārši atstāj zem kāda krūma mežā aploksnīti administrācijas cilvēkam vai drīzāk – viņa pielīgtam starpniekam. Katru mēnesi. Taču tas attiecīgajam uzņēmumam ir krietni lētāk, nekā maksāt nodokļus.
Jumts var arī būt, kad uzņēmums ir kaut ko nogrēkojies un tā darboņus pieķer ar nolaistām biksēm – krāpjoties ar nodokļiem vai dodot kukuļus ierēdņiem. Tad administrācijas cilvēkam šis uzņēmums ir īsā pavadiņā un parasti neviens neierosina uzņēmumam vai tā vadībai kriminālprocesu. Šādus gadījumus redzot praksē, Reno galvā skan citā nozīmē dzirdētā frāze: “Es būšu tavs vergs – darīšu visu, ko vēlies.” Parasti tas nozīmē konkrētu, regulāru ciparu skaidrā naudā. Skaidrs, ka Fēliksam bija piedraudēts ar jumta trešās versijas paveidu, kaut arī nolaisto bikšu viņa gadījumā īsti pat nebija.
Kādēļ jumtu parasti neaiztiek? Tādēļ, ka tas maksā kādam, kas ir ieinteresēts to saglabāt. Kam? To Reno kopā ar Fēliksu bija jānoskaidro, lai izjauktu labi ieeļļoto mehānismu, kas nu skāris viņus pašus.
Reno C6 agrā rīta stundā kursēja uz Pelēko purvu cita iemesla dēļ. “Labrīt, vai iespējams satikties ar Andri Baronu?” Reno ar smaidu uz lūpām painteresējās pie VID informācijas galdiņa pēc auto noparkošanas plašajā autostāvvietā.
“Kas lūdzu vaicā un kādā jautājumā? Vai viņš Jūs gaida?” laipni pavaicāja sekretāre.
“Nē, mums nekas nav sarunāts, bet viņš noteikti vēlēsies ar mani aprunāties. Pasakiet, ka jautājums ir par Fiša kungu. Es esmu advokāts Reno Grants.”
Simpātiskā sekretāre smaržoja pēc Versace. Reno sievai arī patika svaigie aromāti. Sekretāre uzmeta uz lūpām vienu no saviem dežūr-smaidiņiem, paskatījās datorā un uzgrieza numuru. “Andri, pie jums advokāts Reno Grants. Saistībā ar Fiša kungu..” “Viņš tūlīt pie jums nonāks,” sekretāre atteica, ieskatoties Reno tieši acīs.
Barons izskatījās paģiru nomākts. Reno, protams, zināja, ka pie vainas nav tikai paģiras. “Labrīt, atvainojos, ka bez pieteikšanās. Mani sauc Reno. Vai varam mazliet pastaigāties ārā pa autostāvvietu?”
“Es zinu, kas jūs esat. Ko jums vajag?” Barons neizskatījās diez ko ieinteresēts tērēt savu laiku.
“Es precīzi zinu, ko jūs darāt priekš Fiša un kāpēc,” nočukstēja Reno, mazliet pieliecoties klāt Baronam.
“Nesaprotu, par ko jūs runājiet.”
“Barona kungs, es daudz par jums zinu. Zinu par jūsu parādiem Fišam. Zinu, kurā kazino jūs vakar bijāt un uz kurām kailajām krūtīm blenzāt.”
“Vai tas tagad ir noziegums?”
“Nē, bet es arī zinu, kas ir Fišs. Es zinu, ka jūs palīdzat viņam ar pazudušā tirgotāja nodokļu shēmām - piesedziet tos, kas neiemaksā saņemto PVN valsts budžetā. Fišs apciemoja arī manu klientu. Es un mans klients šobrīd nevaram vēl izvēlēties vai taisnā ceļā no šejienes doties uz policiju vai korupcijas apkarošanas biroju.” No malas izskatījās, ka Barons tūlīt aizies ar sirdi – pleci sašļuka, visa apaļā seja pārklājusies vienos sviedros, pat krekla paduses acīmredzami bija iesvīdušas - viņš pie sevis nopriecājās, ka vismaz uzvilka žaketi. Barons skatījās apkārt, lai meklētu, kur apsēsties.
Barons no VID foajē pamazām stūrēja uz vientuļo galdiņu apmeklētāju uzņemšanas zāles stūrī un pieklusinātā balsī turpināja. “Ja vēl nezinājāt, mēs esam policija un kopā ar viņiem ikdienā strādājam.. Ok, esat sagrābstījuši no kaut kurienes kaut kādas informācijas druskas. Jā, man ir šādi tādi parādi, bet par pārējo viss ir pieņēmumi.”
Reno nelikās pārsteigts par Barona atbildi. “Labi, pārliecinājāt mani. Neiesim uz policiju. Tad tūdaļ uzrakstīšu jūsu vadībai un korupcijas uzraudzīšanas birojam, lai pievērš uzmanību – kurš ir auditējis Fiša uzņēmumus un ar ko tie nodarbojas. Esmu pārliecināts, ka tur materiālos parādīsies arī interesanti rēķini par maksājumiem uz Panamu. Gan jau no tiem uzņēmumiem daudzi formāli nav saistīti ar Fišu, taču varu nosaukt turienes uzņēmuma nosaukumu, kuram jāpievērš uzmanību - Jacob Trade. Maksājumi uz šo Panamas uzņēmumu droši vien parādīsies arī no citiem Latvijas uzņēmumiem, ar kuriem Fišam ir darījumi. Gan jau pamazām es uzzināšu arī par citiem biznesiem, kas ievilkti Fiša tīklos. Tos arī varēs administrācijas vadība un korupcijas novēršanas birojs pārbaudīt.”
“Ko jums vajag?” Barons jau nikni caur zobiem nošņāca uz Reno.
“Neko daudz. Tikai, lai jūs nododiet Fišam ziņu. Ka VID vadība sāk uzdot jautājumus par Fiša uzņēmumiem. Tāpēc viņam jābeidz uzspiest tās shēmas pret Fēliksu Blūmu. Lai liek Blūmu mierā. Pasakiet Fišam arī - ja Fišs aizmirsīs par Barona kunga parādiem, Barona kungs parūpēsies, lai VID failos jebkura saistība Fišam ar viņa mahinācijām pazustu no sistēmas. Pēc tam Barona kungam vajadzētu padomāt par pārcelšanos uz citu valsti un cita darba sameklēšanu. Tādu, kam nav saistības ar nodokļu administrāciju un policiju.”