Rīgas Astoņkājis (7) - Labdarība
Turpinām ik brīvdienas publiskot pa nodaļai no topošā stāsta. Tas ir izdomāts, protams.
7.nodaļa. Labdarība
“Fēlikss, tu neticēsi, ar ko es šorīt satikos,” Reno ar savu nerimstošo entuziasmu iebrāzās Fēliksa birojā. Fēlikss tajā brīdī sēdēja savā krēslā un sapņaini skatījās pa logu. Pēc šī rīta sarunas ar Baronu atstāstīšanas Reno piebilda: “Nu, cerams, tavas nedienas būs cauri. Barons visu sarunās ar Fišu un viņš būs spiests iet shēmot citur un liks tevi mierā. Tev tikai mazliet jāpaciešas un viss atrisināsies.”
“Es arī ceru, ka man šis viss vairs drīz neskars, jo mēs ar Helēnu pārcelsimies uz Ņujorku. Kā velnu piemin..” un Fēlikss uzmeta acis savam telefonam, kas pēkšņi ievibrējās. “Jā, dārgā?” Pēc pāris minūšu klausīšanās Fēliksa skats arvien vairāk sadrūma. “Vai tas jau ir skaidrs vai vēl viņi kaut ko domās?” Fēlikss mēģināja iedrošināt mīļoto, lai viņa nezaudē cerību. “Nekas. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Piedod, vakarā pārrunāsim sīkāk. Mīlu tevi.”
Tajā brīdī Fēliksa uzmanību novērsa klauvēšana pie viņa biroja durvīm.
“Jā, Luis, nāc iekšā,” Fēlikss pamāja.
“Kā iet, Fēlikss?”
“Viss ok, Luis. Iepazīsties - mans advokāts Reno. Mēs te spriežam, ka varbūt mums izdosies tikt no Fiša ātri vaļā. Vienīgi, tikko zvanīja Helēna, ka viņa laikam nedabūs to darbu UNESCO labdarības fondā Ņujorkā. Viņai tikko zvanīja, ka viņa ir nākamā aiz strīpas.”
Luis piegāja pie Reno un pasniedza roku. “Luis Vega. Es tikai skaļi domāju, bet varbūt varu viņai mazliet palīdzēt, ja nav par vēlu,” Luis paspieda Reno roku un pievērsās Fēliksam. “Emirātos ir labdarības fonds Jemenas bēgļu atbalstam. Tur notiekošā pilsoņu kara dēļ kopš 2015.gada ekonomika nokritusies uz pusi un miljoniem cilvēku pametuši valsti. Rezultātā ap 14 miljoniem cilvēku vajadzīga humānā palīdzība. Es kopā ar domubiedriem tajā fondā jau sen organizējamies, lai ieskaitītu prāvu summiņu. Varam to organizēt tā, ka Helēna varēs UNESCO potenciālajiem darba devējiem parādīt, ka tas noticis tieši ar viņas starpniecību. Tas būtu plusiņš, lai demonstrētu viņas finansējuma piesaistīšanas labdarībai spējas.”
“Par kādu summu ir runa?”
“Tas varētu būt vismaz septiņu ciparu skaitlis.”
“Luis, ja tas izdotos.. Tas nebūs plusiņš, tas varētu būt svarīgs ieraksts viņas CV arī jebkuram citam darbam, uz ko viņa vēlāk pretendētu, pat ja viņa nedabūs to UNESCO labdarības projekta darbu. Varu sagatavot tev dokumentus parakstīšanai. Tik atsūti man datus par to Emirātu fondu un no kuriem uzņēmumiem nāks nauda. Ceru, ka līdz tam nepārdomāsi.” Fēlikss izklausījās neviltoti priecīgs.
“Protams. Atsūtīšu tev divu labdarības organizāciju datus un summas, lai vari sakārtot papīrus un pārskaitīt. Tev ir pieeja manu uzņēmumu bankas kontu parolēm - vairāk no manas puses tev šim nekas nav vajadzīgs.”
“Helēna būs mūžam pateicīga tev. Ceru, šis būs izšķirošs arguments, kas palīdzēs mums pārcelties un sākt tur jaunu dzīvi, un tikt no šī kriminālā murga prom. Kad Helēna izstāstīs par šo ziedojumu saviem potenciālajiem darba devējiem, cerams, ka viņi pārskatīs savu lēmumu. Ja Helēna dabūs šo darbu, es te visu pārdošu un mums vairs vispār nevajadzēs uztraukties par Fišu un viņa sargsuņu kompāniju. Ļoti nesavtīgi, protams, taču ne līdz galam saprotu, kādēļ to dari. Jebkurā gadījumā, esam tavi parādnieki.”
“Viss ok, Fēlikss. Tiešām. Mums ar kompanjoniem Tuvajos Austrumos ir tālejošas biznesa intereses. Taču tā arī domāju, kā teicu – gribu pie reizes tev un Helēnai palīdzēt. It sevišķi, ja tas nenāk par labu tam Fišam. Labdarība jau arī ir sava veida brīvprātīgs nodoklis, kad ir sapelnīts pietiekoši daudz. Naudu esmu šai un arī nākamai dzīvei sapelnījis jau pietiekoši.”
“Redzi, viss sāk atrisināties,” Reno uzsita Fēliksam pa plecu un, paņēmis rokās savu telefonu, pamazām virzījās uz ārdurvīm. Pēkšņi Reno apstājās un viņa sejas izteiksme krasi mainījās: “Fēlikss, ziņu portāli ir pilni ar virsrakstiem – Rīgā savā auto nošauts kāds VID darbinieks. Pastāv aizdomas, ka tas esot Andris Barons..”
Reno pārdomāja par savu vēlēšanos pamest Fēliksa viesmīlīgās biroja telpas un atkal apsēdās biroja viesu krēslā. “Tās ir sliktas ziņas. Ja Fiša palīgs nodokļu administrācijā ir nošauts, tad viņam tur ir arī citi gali. Savukārt, mums ir zudis jebkāds pavediens – kurš vēl administrācijā strādā uz Fišu? Visticamāk, ka tagad viņš arī zina, ka es tev palīdzu šajā lietā. Un viens no viņa nākamajiem soļiem būs pie mums ciemos.”
“Wow! Es tik neteiktu, ka kaut kas draud arī tev, Reno. Fišs nāca pie manis un draudēja man. Turklāt, tu pats visu laiku atkārto, ka advokātu taču nevar personificēt ar viņa klientu.”
“Fēlikss, attopies. Mēs runājam par kriminālām aprindām, nevis tiesas zāli. Viņiem neeksistē likumi. Pareizāk, viņiem ir savējie. Izskatās, ka mums vairs nav izvēles. Tev jāpazvana Fišam un jāpiekrīt maksāt. Vismaz pagaidām. Es tikmēr došos uz Panamu – mēģināšu noskaidrot vai varam kaut ko izošņāt par Fiša uzņēmumiem tur. Viņi diez vai gaida, ka mēs ko tādu darīsim.”
“Ok, Reno. Paļaujos uz tavu intuīciju.”
“Starp citu, ziņās arī teikts, ka par tā nodokļu administrācijas ierēdņa slepkavību izmeklētāji jau sazīmējuši Fišu kā virzienu, ko pētīt,” Luis komentēja sava telefona ekrānā redzēto.
“Gan jau Fišam arī policijā vajadzīgie kontakti ir kabatā, pat, ja tas tiešām ir Fiša rokaspuišu darbs,” Fēlikss izklausījās skeptisks.
“Nu, slepkavību tik vienkārši nepaslaucīsi zem tepiķīša. Sevišķi tad, ja tā nav vienīgā.”
“Ko tu ar to domā, Reno?”
“Netālu no tā ierēdņa līķa atrasts vēl kāds. Pie tā kāda arī atrasts ierocis, ar ko nogalināts tas ierēdnis.”
“Ak, Dievs! Viss, es kravāju mantas. Vienalga, vai Helēna dabūs to darbu vai nē.”
“Uz kurieni?”
“Vēl nezinu, bet es jums abiem noteikti uzpīkstināšu, tiklīdz būsim galā.”