Rīgas astoņkājis (8) - Bēgšana
Papildinātā versija.
Fēliksam vajadzēja svaigu gaisu. Draudi, izspiešana, shēmas - tas viss vēl bija kaut kā sagremojams, bet dubultslepkavība.. Lēnā solī Fēlikss vēl mazliet gribēja pastaigāt pa parku. Saulē atspīdēja koku lapas, kuras ik pa laikam dažādos Vīnes valšu ritmos virpuļoja turpu šurpu, atsaucoties maigo vēja pieskārienu uzaicinājumam.
Parka miers ļāva Fēliksam gremdēties nostalģiskās atmiņās. Uzreiz pēc studiju beigām viņš kopā ar draugiem izveidoja šo biznesu, bet vēlāk viņš no draugiem to atpirka. Tāpēc šis bija kā uzbrukums viņa paša bērnam, turklāt situācijā, kad šī vistiņa dēj labākās zelta oliņas, kādas jebkad līdz šim bijušas.
Savos 35 gados pie šī uzņēmuma stūres viņš pirmo reizi bija sastapies ar ko tādu. Nebija šaubu, ka viņa kuplie, uz sāniem kārtīgi sasukātie, bet sānos nedaudz iesirmie mati nu kļūs vēl sirmāki. Staltais augums nu jutās, kā uz pleciem paņēmis vecās mātes lauku ūdens nešļavu smagumu. No pārdzīvojumiem jau pāris dienas viņš praktiski neko nebija ēdis, tādēļ pašam nemanot ik pa laikam nācās pavilkt uz augšu džinsu bikses, kas parasti derēja perfekti.
Taču Fēlikss bija cīnītājs. Nācis no Raiskuma puses pie Cēsīm, viņš jaunībā daudz laika pavadījis tur esošās internātskolas orientēšanās sporta nometnēs. Orientēšanās sports viņam iemācīja disciplīnu, patstāvību un izturību. Sporta dzīve sagādāja daudz brīžu, kad likās, ka es vairs nevaru. Taču vienmēr atradās spēka rezerves, lai pārvarētu sevi gan brīžos, kad pulksten septiņos bija jāceļas uz rīta rosmēm, gan tad, kad bija jāskrien garās 30 km distances cauri purviem. Reiz, būdams vēl tīnis, viņš nolēma, ka jāpamēģina spēki arī klasiskajā maratonā. Labi, ka finišā viņu sagaidīja treneris. Uz izslēgšanās robežas peldošo jaunieti treneris aizveda pie sevis un atkačāja – pabaroja ar zupu un atļāva kādu laiku atpūsties, lai viņš būtu spējīgs tikt līdz mājām. Nē, kādam vai kaut kam piekāpties nebija Fēliksa stilā.
Tā, iegrimis domās, Fēlikss jau bija aizstaigājis līdz Brīvības piemineklim, kad pēkšņi viņam blakus piebrauca melns BMW X6 ar tonētiem stikliem un no tā izkāpa būdīgs vīrs un atvēra aizmugurējās durvis. No mašīnas aizmugurējā sēdekļa Fēliks saklausīja jau iepriekš sava biroja kabinetā nesen dzirdētu balsi: “Sveiks, kungs, sēdies – izmetīsim loku.” Spriežot pēc uzvalkā iestīvētās būdas mājiena ar roku, Fēliksam nebija daudz variantu.
“Kā klājas manai naudiņai, Blūm?” jau iekārtojušies mašīnas aizmugurējā sēdeklī, mazliet draudzīgi sarunu centās uzsākt birojā iepriekš sastaptais Fišs, kad mašīna uzsāka braucienu nezināmā virzienā.
“Lieku centu pie centa, lai sakasītu,” ārēji mierīgs izklausījās Fēlikss.
“Zinu, ka Tev ir dziļas kabatas, kur pasmelties, Blūm. Mazliet jau sāku uztraukties par savu naudiņu – tev tik diena palikusi pārdomām. Vai viss jau ir procesā? Tev uz e-pastu nosūtīju Jacobs Trade rekvizītus un instrukcijas pārskaitījumiem.”
“Dokumenti pārskaitījumam nav problēma – man ir labi advokāti, bet Tu domā, ka ir tik viegli uzreiz savākt un izraut no apgrozījuma vajadzīgo summu?”
“Tu man patīc, Blūm, tāpēc mazliet nākšu tev pretim. Man ir labs draugs, kas var to tavu biroja ēku nopirkt par ātrās realizācijas cenu. Nauda paliks pie mums, depozītā. Pēc tam viņš Tev to ēku varēs arī iznomāt atpakaļ. Nomas maksu gan vajadzēs maksāt mazliet lielāku, kā parasti tajā rajonā. Taču es zinu, ka tā Tev nebūs problēma – es redzu, ka bizness Tev plaukst un zeļ. Nosūtīšu Tev whatsapp arī drauga koordinātas.”
“Kā tad Tu to mana biznesa plaukšanu redzi?”
“O, brālīt! Es taču teicu, ka man ir aizmugure. Es ļoti daudz ko zinu un redzu. Es arī redzu, ar ko tu pēdējā laikā tiecies un mums tas nepatīk. Padomā par sevi un savu skaisto līgavu, Blūm! Iepriekšējo reizi mēs tevi tik pabaidījām ar to, kas patiesībā var notikt nākotnē.”
“Man jau viss par jums skaidrs pēc tam, kad parādījās ziņas par nabaga VID darbinieku. Ko tad Barons jums bija nodarījis?”
“Viņš gribēja izstāties no spēles. Mēs tikai izpildījām viņa vēlēšanos. Starp citu, viņš arī kaut ko sāka murgot par viņa parāda atlaišanu un lai neaiztiek tevi. Teica, ka viss apnicis un iešot pie vadības visu izstāstīt, ja mēs neliksim viņu mierā. Nu, tagad viņam ir miers.”
“Esam klāt, boss” no automašīnas priekšpuses atskanēja būdas balss.
“Uzejam, Blūm, pie manis ciemos uz kafiju,” Fišs laipni piedāvāja tā, it kā Fēliksam būtu izvēle padomāt vai pieņemt šo laipno uzaicinājumu.
Fēliksam bija uzreiz skaidrs, uz kurieni viņi ir atbraukuši. Te viņš ir jau bijis neskaitāmas reizes – lielajā nodokļu administrācijas cietoksnī, kurā koridoru galā ir koridori un uz nepieciešamo vietu var staigāt tik ilgi, kamēr pazūd izpratne par to, kur ir Ziemeļi, bet kur - Dienvidi, kur ēkas gals, kur sākums. Lai pārvietotos no viena koridora uz citu, bija nepieciešama iekšējā karte ar čipu. Tas deva nelielu komfortu, ka vienmēr varēja vēlāk identificēt – kurš uz kurieni ir gājis. Ēka arī deva zināmu drošības garantu, ka nekas slikts nevar notikt, jo visapkārt ir daudz cilvēku – praktiski visam tur notiekošajam vajadzētu būt lieciniekiem, ja ne kamerām. Vienīgi šoreiz viņi iegāja ēkā pa atsevišķu ieeju, pa kuru Fēlikss nekad iepriekš nav gājis.
“Kafiju?” kad visi trīs bija nonākuši diezgan attālā ēkas nostūra kabinetā, Fišs lietišķi pajautāja Fēliksam. Būda joprojām sekoja.
“Nē, paldies. Tev nu gan te labi kontakti, ja reiz mēs te esam, it sevišķi pēc tā, kas notika ar Baronu. Kāpēc vispār mēs te esam? Man vēl šodien daudz darāmā,” Fēlikss joprojām bija neizpratnē. Viņš ar milzu pūlēm centās apvaldīt trīcošās rokas un izmisumu, ka tūlīt viņš var aizceļot uz citu pasauli, kur nesen devās Barons. “Man vēl ir mazliet laika pārdomām, vai ne tā?” viņš sakopoja visus spēkus, lai ārēji izskatītos mierīgs.
“Es tik gribēju vēlreiz parunāt arī par mūsu ilgtermiņa projektiem. Ko tu par to domā?”
“Par ko? Par tām PVN shēmām? Droši vien man nāksies piekrist, bet man vēl jāpārrunā detaļas ar advokātu.”
Pēkšņi būda piecēlās no krēsla un sāka nervozi staigāt pa istabu. Fēlikss pamanīja, ka Fišs tā kā sāka raustīt acs plakstiņu. Tā laikam bija kaut kāda zīme, jo nākamais, ko Fēlikss atceras, bija spēcīgs sitiens pa saules pinumu un vesela mūžība bez elpas. Sitiens bija tik spēcīgs, ka viņš nogāzās zemē ar visu krēslu. Kad Fēlikss mazliet atguvās, viņš vēl guļot zemē atkal dzirdēja Fišu jautājam:
“Tātad, Fēlikss, ko tu par to mūsu ilgtermiņa sadarbību domā?”
“Lieliska ideja, es piekrītu..” caur sāpēm, sakostiem zobiem nošņāca Fēlikss. Par apliecinājumu noslēgtam darījumam biznesmeņi parasti paspiež viens otram rokas. Šajā gadījumā Fišs vienkārši ar kāju iespēra Fēliksam vēlreiz pa vēderu un viņam pazuda filma.
***
Helēna joprojām Fēliksam likās skaistākā un iekārojamākā. Tajā vakarā pirms pusgada, kad viņu skatieni sastapās kādā Vecrīgas bārā, Fēlikss vēl nenojauta, ka viņa dzīve kopš tā brīža pamatīgi mainīsies. Toreiz, kad Fēlikss kopā ar Reno spēlēja biljardu, viņa vienkārši nogāja gar galdu un paskatījās uz Fēliksu. Viņai bija ponija astē sasieti blondi mati, kājās - apspīlēti džinsi un balta blūzīte, kurai cauri spīdēja krūšturis. Uzvilktās sporta kurpes arī deva mājienu, ka diez vai viņa ir caca. Fēliksam nepatika iedomīgās egoistes, kam dzīves mērķis bija atrast perfektu ainiņu, lai soc-tīklos publicētu kārtējo selfiju. Te tomēr staroja stils, sievišķība, inteliģence, vienkāršība. Nāvējoša kombinācija.
Tajā brīdī Fēlikss saprata, ka viņš pēc biljarda partijas beigām metīs kaunu pie malas un pierunās Reno kopā pienākt pie bāra, kur noslēpumainā svešiniece un viņas draudzene malkoja tēju. Lai gan Reno pirmā reakcija bija paflirtēt ar Fēliksa simpātiju, Fēlikss ātri vien pārņēma sarunas grožus. Nevienam šīs sarunas dalībniekam nebija šaubu par Fēliksa nolūku – par jebkādu cenu nepamest šīs telpas bez noslēpumainās svešinieces telefona numura. Vakara gaitā dāma izrādījās aizraujoša sarunu partnere. Diskusijās par Džordana Pītersona jaunākajām grāmatām un Džo Rogana podkāstu sērijām vakars pēkšņi pārvērtās par nakti, bet nakts – par rītu. Reno jau sen bija prom, tāpat kā vairums bāra apmeklētāju, jo Reno vēl pieklājīgā laikā aizbrauca uz mājām un nemeklēja piedzīvojumus. Taču Fēliksa nolūki piepildījās ar uzviju, jo torīt kafiju viņš kopā ar Helēnu Fēliksa guļamistabā malkoja kopā.
Tagad viss tiešām bija mainījies. Fēlikss joprojām, pat pēc pusgada kopā būšanas jutās ne mazāk iemīlējies, kā toreiz, kad viņu ķēra Amora bulta. Taču tagad taksometrā pa ceļam uz lidostu abi sēdēja saspringti, kaut arī rokās sadevušies. Helēnas blondās matu cirtas, sasietas astītē, īpaši izcēla viņas kaklu un slaido augumu. Fēlikss nevienam to nebija teicis, bet Helēnas dibens bija tas, kas Fēliksu uzbudināja vienmēr un visur, kad vien viņi bija kopā. Pat tagad, šādos satraukuma brīžos. Viņas tetovējums mazliet virs pēcpuses bija pikanta detaļa, kas arī viņam gāja pie sirds – tas bija zieds, kas laužas cauri ērkšķiem. Simbols, kas pašas Helēnas vārdiem palīdzēja viņai izsisties dzīvē. Ne cauri gultām, bet cauri trūkumam bērnībā, kautrīgumam skolas laikā, ballītēm paralēli psiholoģijas studijām universitātē un jebkādām negācijām, kas dzīvē nāca pretī.
“Tūlīt būsim klāt, mīļā,” Fēlikss klusi ierunājās, joprojām nenovēršot acis no viņas. Vēders joprojām sāpēja. Fēliksam apziņa bija ieslēgusies vien brīdī, kad viņu kā kartupeļu maisu atveda pie mājas un izgrūda pa automašīnas durvīm uz ietves. Kad Helēna viņu ieraudzīja saļimušu, ienākot dzīvoklī, viņa pat neuzdeva nekādus jautājumus, kad Fēlikss viņai pateica: “Kravājam mantas.”
“Kaut nu atkal varētu ceļot kā toreiz, kad iegājām Frankfurtes lidostā un vienkārši paņēmām biļetes uz tuvāko reisu, kas mums šķita daudz-maz ok. Tagad ir mazliet līdzīga sajūta, tikai iemesls ir pavisam cits.” taksometrā Fēlikss jau izklausījās pilnībā atguvies.
“Tad uz kurieni lidojam, Fēlikss?” Helēnas balsī nebija ne miņas no romantikas.
“Nesatraucies, tur varēsi turpināt savas online konsultācijas ar klientiem.”
“Piedod, bet man kaut kā nav noskaņojums uz noslēpumainību. Tu mani izrāvi no visa saplānotā kalendāra un man jāzina vismaz, ko teikt klientiem. Turklāt tas, ko tikko izstāstīji.. Izklausās, ka esi iekūlies pamatīgās nepatikšanās..”
“Zinot tos cilvēkus, es nebrīnos, ka nepatikšanas ir nopietnas. Mums abiem. Tomēr žēl, ka nepaņēmām golfa nūjas,” Fēlikss centās pajokot un līgavu mazliet uzmundrināt.
Helēna neko neatbildēja, tik pagrieza galvu prom, lai skatītos pa logu un klusībā viņai pār vaigiem ritēja asaras. Fēlikss nezināja iemeslu, bet varēja iedomāties. Pirms visām šī brīža nepatikšanām ik pa laikam viņa mēdza smagi nopūsties par bērniem. Saviem nedzimušajiem bērniem. To, kas varēja būt, bet nebija. Tā bija apzināta, egoistiska izvēle par labu karjerai. Viņi abi nereti apsprieda, ka tas ik pa laikam sāp. Sevišķi tādēļ, ka nu jau vairs var arī nepaspēt. Bioloģiskais pulkstenis jau rāda 42 un vienošanās ar Fēliksu bija baudīt, dzīvot sev un biznesam. Fēlikss nešaubījās par lēmumu. Viņš bija straujas dabas un reti, kad vispār šaubījās – ātri pieņēma lēmumu, nogrieza un vairs par to nedomāja. Taču viņš arī zināja, ka Helēnas mātes instinkts brīžiem juta šo tukšumu. Iespējams, šādos īpaša satraukuma un apdraudējuma apstākļos jo īpaši. Tam klāt tagad uzkrita viss šis un atkal visa dzīve sagriezīsies kājām gaisā.
Tikmēr Fēlikss izņēma no kabatas telefonu. “Reno, šis tas vēl ir noticis. Mēs tūlīt būsim lidostā,” klusumu pārtrauca Fēlikss. “Es tev pagaidām neteikšu, uz kurieni lidojam, jo es nevienam neesmu to teicis. Pat Helēnai vēl nē. Fišam, protams, pateicu, ka mēs piekrītam darījumiem.. Kādu ilgāku laiku mēs nebūsim sazvanāmi. Viss tad vairāk vai mazāk pēc plāna. Vai tev viss mierīgi? Ok, super..
Klausies, man te pa ceļam ienāca doma prātā. Ja nu es pēkšņi nonāku kādā jaukā Karību jūras salā un padzīvoju tur kādu laiku? Man joprojām nav Latvijā sakrātas 183 dienas gadā, tāpēc šogad varu nebūt Latvijas nodokļu rezidents. Tātad, es varu pārdot savu biznesu kā attiecīgās Karību salas nodokļu rezidents un nemaksāt nodokļus nekur? Latvijā nav jāmaksā, jo neesmu tās rezidents, bet attiecīgajā salā – jo tur šādu ienākumu neapliek, vai ne? Lieliski, tad vēlāk pateikšu tev salas nosaukumu, lai vari pārbaudīt pie vietējiem konsultantiem. Uzrakstīšu tev ziņu, kad būsim galā. Turi mani par visu lietas kursā.”