Rīgas astoņkājis (8) - Bēgšana
8.nodaļa. Bēgšana
Helēna joprojām Fēliksam likās skaistākā un iekārojamākā. Tajā vakarā pirms pusgada, kad viņu skatieni sastapās kādā Vecrīgas bārā, Fēlikss vēl nenojauta, ka viņa dzīve kopš tā brīža pamatīgi mainīsies. Toreiz, kad Fēlikss kopā ar Reno spēlēja biljardu, viņa vienkārši nogāja gar galdu un paskatījās uz Fēliksu. Viņai bija ponija astē sasieti blondi mati, kājās - apspīlēti džinsi un balta blūzīte, kurai cauri spīdēja krūšturis. Uzvilktās sporta kurpes arī deva mājienu, ka diez vai viņa ir caca. Fēliksam nepatika iedomīgās egoistes, kam dzīves mērķis bija atrast perfektu ainiņu, lai soc-tīklos publicētu kārtējo selfiju. Te tomēr staroja stils, sievišķība, inteliģence, vienkāršība. Nāvējoša kombinācija.
Tajā brīdī Fēlikss saprata, ka viņš pēc biljarda partijas beigām metīs kaunu pie malas un pierunās Reno kopā pienākt pie bāra, kur noslēpumainā svešiniece un viņas draudzene malkoja tēju. Lai gan Reno pirmā reakcija bija paflirtēt ar Fēliksa simpātiju, Fēlikss ātri vien pārņēma sarunas grožus. Nevienam šīs sarunas dalībniekam nebija šaubu par Fēliksa nolūku – par jebkādu cenu nepamest šīs telpas bez noslēpumainās svešinieces telefona numura. Vakara gaitā dāma izrādījās aizraujoša sarunu partnere. Diskusijās par Džordana Pītersona jaunākajām grāmatām un Džo Rogana podkāstu sērijām vakars pēkšņi pārvērtās par nakti, bet nakts – par rītu. Reno jau sen bija prom, tāpat kā vairums bāra apmeklētāju, jo Reno vēl pieklājīgā laikā aizbrauca uz mājām un nemeklēja piedzīvojumus. Taču Fēliksa nolūki piepildījās ar uzviju, jo torīt kafiju viņš kopā ar Helēnu Fēliksa guļamistabā malkoja kopā.
Tagad viss tiešām bija mainījies. Fēlikss joprojām, pat pēc pusgada kopā būšanas jutās ne mazāk iemīlējies, kā toreiz, kad viņu ķēra Amora bulta. Taču tagad taksometrā pa ceļam uz lidostu abi sēdēja saspringti, kaut arī rokās sadevušies. Helēnas blondās matu cirtas, sasietas astītē, īpaši izcēla viņas kaklu un slaido augumu. Fēlikss nevienam to nebija teicis, bet Helēnas dibens bija tas, kas Fēliksu uzbudināja vienmēr un visur, kad vien viņi bija kopā. Pat tagad, šādos satraukuma brīžos. Viņas tetovējums mazliet virs pēcpuses bija pikanta detaļa, kas arī viņam gāja pie sirds – tas bija zieds, kas laužas cauri ērkšķiem. Simbols, kas pašas Helēnas vārdiem palīdzēja viņai izsisties dzīvē. Ne cauri gultām, bet cauri trūkumam bērnībā, kautrīgumam skolas laikā, ballītēm paralēli psiholoģijas studijām universitātē un jebkādām negācijām, kas dzīvē nāca pretī.
“Tūlīt būsim klāt, mīļā,” Fēlikss klusi ierunājās, joprojām nenovēršot acis no viņas. “Kaut nu atkal varētu ceļot kā toreiz, kad iegājām Frankfurtes lidostā un vienkārši paņēmām biļetes uz tuvāko reisu, kas mums šķita daudz-maz ok. Tagad ir mazliet līdzīga sajūta, tikai iemesls ir pavisam cits.”
“Tad uz kurieni lidojam, Fēlikss?” Helēnas balsī nebija ne miņas no romantikas.
“Nesatraucies, tur varēsi turpināt savas online konsultācijas ar klientiem.”
“Piedod, bet man kaut kā nav noskaņojums uz noslēpumainību. Tu mani izrāvi no visa saplānotā kalendāra un man jāzina vismaz, ko teikt klientiem. Turklāt tas, ko tikko izstāstīji.. Izklausās, ka tev draud pamatīgas nepatikšanas, Fēlikss..”
“Zinot tos cilvēkus, es nebrīnos, ka nepatikšanas ir nopietnas. Mums abiem. Tomēr žēl, ka nepaņēmām golfa nūjas,” Fēlikss centās pajokot un viņu mazliet uzmundrināt.
Helēna neko neatbildēja, tik pagrieza galvu prom, lai skatītos pa logu un klusībā viņai pār vaigiem ritēja asaras. Fēlikss nezināja iemeslu, bet varēja iedomāties. Pirms visām šī brīža nepatikšanām ik pa laikam viņa mēdza smagi nopūsties par bērniem. Saviem nedzimušajiem bērniem. To, kas varēja būt, bet nebija. Tā bija apzināta, egoistiska izvēle par labu karjerai. Viņi abi nereti apsprieda, ka tas ik pa laikam sāp. Sevišķi tādēļ, ka nu jau vairs var arī nepaspēt. Bioloģiskais pulkstenis jau rāda 42 un vienošanās ar Fēliksu bija baudīt, dzīvot sev un biznesam. Fēlikss nešaubījās par lēmumu. Viņš bija straujas dabas un reti, kad vispār šaubījās – ātri pieņēma lēmumu, nogrieza un vairs par to nedomāja. Taču viņš arī zināja, ka Helēnas mātes instinkts brīžiem juta šo tukšumu. Iespējams, šādos īpaša satraukuma un apdraudējuma apstākļos jo īpaši.
Tikmēr Fēlikss izņēma no kabatas telefonu. “Reno, mēs tūlīt būsim lidostā,” klusumu pārtrauca Fēlikss. “Es tev pagaidām neteikšu, uz kurieni lidojam, jo es nevienam neesmu to teicis. Pat Helēnai vēl nē. Nē, Fišam arī neko vēl neesmu atbildējis.. Kādu ilgāku laiku mēs nebūsim sazvanāmi. Vai tev viss mierīgi? Ok, super..
Klausies, man te pa ceļam ienāca doma prātā. Ja nu es pēkšņi nonāku kādā jaukā Karību jūras salā un padzīvoju tur kādu laiku? Man joprojām nav Latvijā sakrātas 183 dienas gadā, tāpēc šogad varu nebūt Latvijas nodokļu rezidents. Tātad, es varu pārdot savu biznesu kā attiecīgās Karību salas nodokļu rezidents un nemaksāt nodokļus nekur? Latvijā nav jāmaksā, jo neesmu tās rezidents, bet attiecīgajā salā – jo tur šādu ienākumu neapliek, vai ne? Lieliski, tad vēlāk pateikšu tev salas nosaukumu, lai vari pārbaudīt pie vietējiem konsultantiem. Uzrakstīšu tev ziņu, kad būsim galā. Turi mani par visu lietas kursā.”