Uzņēmuma mērķis - laimīgs jaunais gads. Kā?
Vai primāriem jābūt viņa personīgiem, uzņēmuma vai sabiedrības mērķiem? Vai darbinieku laime varētu būt labs uzņēmuma mērķis? Vai talantus ir jāattīsta vai viņiem pašiem jābūt motivācijai?
Avoti
Uzdūros interesantam filozofiskam materiālam par talantu attīstīšanu uzņēmumā, kuru uzrakstījuši .. nodokļu tiesību profesore Beļģijā Anne Van de Vijver un Sven Mathijssen, Nīderlandes žurnāla Talent redaktors. Manu uzmanību piesaistīja tas, ka rakstā atbildes uz šiem jautājumiem autori meklē nodokļu, talantu attīstīšanas un filozofijas krustcelēs - kopā ar tādiem atzītiem klasiķiem kā Aristotelis un Kants.
Jautājumi
Varbūt atbildes uz minētajiem jautājumiem palīdzēs uzņēmumiem pieslīpēt viņu talantu (būtībā - jebkuru darbinieku, realizējot katra individuālo potenciālu) attīstības programmas. Otrkārt, pieļauju, ka katrs no talantīgajiem šī bloga lasītājiem vēlētos labāk saprast sevi un savu motivāciju attīstīties. Ne jau aiz gara laika jūs lasiet šos Tax Stories blogus.
Personīga laime vai pienākums pret sabiedrību?
Aristoteļa attīstītais domas virziens ir, ka cilvēka laime ir viņa dzinējspēks. Uzņēmums būs veiksmīgs un valsts attīstīsies, ja cilvēks būs laimīgs, intelektuāli attīstot savas spējas.
Savukārt, Kants vairāk norāda uz talantīgu cilvēku pienākumu attīstīties sabiedrības labā. Tomēr katram cilvēkam vienmēr ir jābūt izvēles brīvībai, kā dzīvot. Izpildot šo pienākumu pret sabiedrību, protams, cilvēks gūs arī personīgus labumus.
Būtībā abi dižgari progresa centrā izvirza cilvēka vēlmi attīstīties, nevis būt veiksmīgiem sabiedrībā. Tikai tad attīstīsies uzņēmumi un valstis, ja cilvēkam būs šāda vēlme (un viņš jutīsies laimīgs).
Tātad, vista vai ola?
Arī citi rakstā minētie avoti norāda uz to, ka personas ego un materiālisms agri vai vēlu pārvērtīsies uzņēmumu un sabiedrības interesēs. Pēdējā laikā ne vien uzņēmumi, bet pat universitātes runā par cilvēku lab-būtību un laimi kā arvien svarīgāku motivātoru, lai attīstītos arī uzņēmums. Citiem vārdiem, vairums profesionālo domātāju uzskata - laimīgi klienti būs tikai tad, ja būs laimīgi darbinieki. Tātad, uzņēmuma un sabiedrības mērķu izpildīšana ir tikai sekas tam.
Aristotelis
Aristotelis jautājumu par to vai kā primāriem jābūt cilvēka vai sabiedrības mērķiem saista ar gala mērķa izpratni. Ha, ne velti katra Tax Stories podkāsta sarunas noslēdzošais jautājums ir par viesa izpratni par dzīves jēgu - t.i. gala mērķi.
Aristotelis apgalvo, ka rīcības vai esamības gala mērķis ir cilvēka laime vai lab-būtība. Šī mērķa ignorēšana ir neētiska. Ētiskā, laimīgā dzīve nozīmē, ka mēs attīstām savus talantus un morālo stāju, lai mēs varētu dzīvot harmonijā ar savu gala mērķi.
Aristotelis izceļ piecus intelektuālā talanta veidus: zinātne, māksla, praktiskā gudrība, intuīcija un filozofiska gudrība. Savtīgu mērķu izvēle nenoved pie laimīgas dzīves.
Vai valsts mēra pareizos mērķus?
Tātad, arī valsts budžeta gatavošanas pieeja ir fundamentāli nepareiza. Vai nodokļos iekasētie 35% no IKP automātiski nozīmē, ka cilvēki būs laimīgāki? Ko dos, ja budžetā ieripos par miljardu vairāk naudas? Varbūt tomēr tad mērām nepareizās lietas? Cilvēku laimes indeksam jābūt kā primārajam? Ne velti ASV konstitūcija kā cilvēka pamata tiesības paredzētas tiesības uz dzīvošanu, vienlīdzību un LAIMI! Tas valdībai varētu likt padomāt arī vai jākoncentrējas uz apmācības programmām, kur vajag cilvēkus vai kas interesē cilvēkiem? Vai skolā uzspiest augstāko matemātiku tiem, kam interesē māksla? Montresori sistēma šo jau sen sapratusi.
Laimes indekss
Blogā par Mo Gawdat jau rakstīju, ka laimes indeksa pētījums rāda, ka dzīvojam pasaulē vienā no labākajiem reģioniem - ES/EEZ: Somija ir laimīgākā valsts pasaulē, tai seko Dānija un Islande, bet Latvija - 41., Lietuva - 20., Igaunija - 31. Indeksu veido ne tikai IKP uz vienu iedzīvotāju, bet arī sociālais atbalsts, prognozējamie dzīves gadi ar labu veselību, brīvība, devīgums, korupcijas uztvere, u.c.
Valstiska pieeja Āzijā
Interesanti, ka, piemēram, Dienvidkorejā un Singapūrā jaunie talanti saņem īpašu valsts atbalstu, lai viņi vēlāk varētu būt stūrakmeņi, kas attīsta inovācijas attiecīgajā valstī. To dzirdēju arī Singapūrā no vietējiem iedzīvotājiem - valstī ir nopietns atbalsts talantu attīstīšanai, kas bijis viņu ekonomiskā veiksmes stāsta pamatā, papildus zemo nodokļu politikai un totālai pro-business politikai visos iespējamos līmeņos.
Vai utopija?
It kā skaisti, šķietami tukši vārdi, bet ja valstī kopumā būtu šāda izpratne par lietām, vai VID uzdrošinātos aizvērt SLO, kas piesaista privātos līdzekļus, lai attīstītu talantīgus tenisistus, kas paši nevar atļauties apmaksāt dārkās nodarbības un sacensības, vai tomēr apsēstos pie galda, lai palīdzētu atrisināt SLO problēmas? Pie šādas valsts attieksmes privātajiem entuziastiem nolaidās rokas..
Sistēma un tradīcijas
Es katru rītu pēc pamošanās paskatos NBA un NHL rezultātus - kā gājis mūsu augstākā līmeņa talantiem Porziņģim, Bertānam, Merzļikinam, Bļugeram. Cilvēki staigāja 1/2 metru virs zemes, kad nesen biroja klientu pasākumā spēlēja Maestro Pauls. Vai mums būtu vairāk talantu, ja tādiem būtu speciālas attīstības programmas? Neesmu par to pārliecināts. Kādēļ lietuviešiem un igauņiem nesanāk tik labi spēlēt hokeju, kā latviešiem? Svarīgāka šķiet sistēma un tradīcijas, kas rada iespējas.
Piemērs iz golfa
Šai ziņā nāk prātā kāda čoma stāstītais par golfa sacensībām bērniem Itālijā, kur bija arī vecākiem uzrīkots seminārs. Tur uz tāfeles bija uzrakstīti divi stabiņi ar uzvārdiem. Pirmajā bija slavenu golferu uzvārdi, bet otrajā - nevienam plaši nezināmi. Treneri vecākiem jautāja, kas vieno šos stabiņus? Nevienam nezināmo uzvārdu stabiņā bija ierakstīti tie (talanti), kas junioru vecumā bija savu vecumu čempioni..
Vai talanti ir tas, par ko uzņēmumiem vajadzētu cīnīties?
Seth Godin saka, ka nē. Uzņēmumiem jācīnās par cilvēkiem ar pareizu attieksmi, jo zināšanas jau ir pamata priekšnoteikums, ko var pieslīpēt, ja ir attieksme. Viņš apgalvo, ka tieši attieksme atšķir uzvarētājus no zaudētājiem, ne talants. Un attieksme ir katra personīga izvēle. Tiem (uzņēmumiem), kas vēlas izveidot orķestri (komandu), derētu stāstīt plašāk par attieksmi (kultūru), nevis trenēties spēlēt vijoli. To pašu varu arī teikt par novērojumiem biznesā - klienti pieņem, ka visos top advokātu birojos viss ar kvalitāti būs kārtībā. Tāpēc nereti klienta izvēli izšķir citas nianses. To pašu var teikt arī par investoriem, kad tie izvēlas, kurā valstī investēt.
Dižgaru ieteikumi talantu attīstībai
Raksta kopsavilkumā ieteikumi biznesam būtu:
Jā, talantus ir jāattīsta, jo tas saskan ar cilvēku galveno mērķi.
Cilvēkiem pašiem ir vēlme nepārtraukti pilnveidoties, tik uzņēmumiem jāpalīdz saviem darbiniekiem realizēt savu potenciālu. Tiem jābūt darbinieku pašu noteiktiem savas intelektuālās attīstības mērķiem. Es to saprotu tā, ka uzņēmumiem jāļauj viņu darbiniekiem attīstīt savus uzņēmumam derīgos talantus, nevis uzlabot vājās vietas - mācīties to, ko uzņēmums uzskata par darbiniekam nepieciešamu.
Uzņēmumu piedāvātās attīstības spektram jābūt pietiekoši plašam, lai darbinieki realizētu pat savu morālo u.c. talantu potenciālu, jo katrs no mums ir unikāls.
Tātad..
Jāļauj cilvēkiem uzņēmumā attīstīt savus intelektuālos talantus, lai viņi justos laimīgi un dzīvotu ar jēgu. Te, starp citu, slēpjas mūsu sabiedrības būtiska atšķirība ar Aristoteļa domām - mums cilvēku sasniegumi, nevis intelektuālā pilnveidošanās, nereti veido viņu mērķi. Jebkurā gadījumā, ar intelektuāli gandarītiem darbiniekiem arī uzņēmuma un sabiedrības mērķi piepildīsies. Tikai tad arī uzņēmumiem būs iespēja stāstīt plašāk par savu cilvēku attieksmi (kultūru). Ja vien neesat Kanta teorijas piekritējs, ka no sākuma cilvēkam ir pienākums darboties sabiedrības (tātad, arī uzņēmuma, kurā viņš/viņa strādā) mērķu labā. Tomēr abi filozofi ir vienisprātis, ka cilvēkiem ir iekšējs dzinulis dot labumu sabiedrībai. Tāpēc personīgā pilnveidošanās arī automātiski nozīmē sabiedrības attīstību.
Šķipsniņa nodokļu, garšai..
P.s. Nodokļu iekasēšanas stratēģijas pasaulē nebeidz pārsteigt. Ja nesen lasīju par pases atņemšanu nodokļu parādniekiem, tad vakardienas FT ziņo par telefonu, gāzes vai elektrības pieslēgumu atņemšanu nodokļu parādniekiem Pakistānā. Nekā saprātīga šādā solī, protams, nav, ņemot vērā, ka vien ap 2% valsts iedzīvotāju reģistrēti kā nodokļu maksātāji un valsts iekasē vien ap 10% no IKP nodokļos. Dažādas valstis turpina kāpt uz tiem pašiem grābekļiem - iet pakaļ nodokļu maksātājiem, nevis domāt par tiem, kas nemaksā vispār (paplašinot bāzi).