1. par fiktīvo darījumu: kopumā biju daudz par to domājis, kad koncepts "zināja/vajadzēja zināt" bija jāizskaidro klientiem, kuriem to (kopā ar nodokļu uzrēķinu) paziņoja VID. Manuprāt, šeit var novilk zināmā mērā paralēli ar CL1415 - darījumi, lai apiet likumu utt. ir spēkā neesošu ipso iure un pat atsevišķais prasījums nav jāceļ (turklāt, uz darījuma absolūtu spēkā neesamību var norādīt jebkāda ieinteresēta persona, nav obligāti jābūt par darījuma dalībnieku, tātad, tai skaitā arī valsts) - secīgi, ja darījums nav spēkā, tad no tā izrietošus attaisnojuma dokumentus nevar atzīt par tādiem un iegrāmatot. Tātad nav nozīmes, kas par nodokļi is in question. Tā kā PVN sferā ir pilna ar fiktīvajiem darījumiem, nav pārsteigums, ka tieši tur arī princips "zināja/vajadzēja zināt" ir parādījies uz tiek aktīvi izmantots.
2. par ķirsīti - īsti nesaprotu, kāda tad ir argumentācija par IIN: algu maksāja par SIA2, tādēļ nevar no SIA1 (cik saprotu, SIA2 IIN nav samaksājusi), bet arī tas man nelīmējās kopā. Bet ja SIA1 nav atbildīgs par IIN (un tas itkā ir konstatēts), tad no kā ir sods (it īpaši, ņemot vērā to, ka sods ir tikai no papildus aprēķināta nodokļa, ja pareizi atceros). Var par šo detalizētāk nedaudz, lūdzu? Un kaut kā neskaidrs, kā to attiecināt uz parasto IIN case'u pie darba algas - konstatēts, ka izmaksāja skaidrā 100 EUR vairāk, tad tagad SIA nav vainīga -> VIDam jāiet pie darba ņēmēja? Droši vien kaut ko nepareizi sapratu no bloga.
1. par fiktīvo darījumu: kopumā biju daudz par to domājis, kad koncepts "zināja/vajadzēja zināt" bija jāizskaidro klientiem, kuriem to (kopā ar nodokļu uzrēķinu) paziņoja VID. Manuprāt, šeit var novilk zināmā mērā paralēli ar CL1415 - darījumi, lai apiet likumu utt. ir spēkā neesošu ipso iure un pat atsevišķais prasījums nav jāceļ (turklāt, uz darījuma absolūtu spēkā neesamību var norādīt jebkāda ieinteresēta persona, nav obligāti jābūt par darījuma dalībnieku, tātad, tai skaitā arī valsts) - secīgi, ja darījums nav spēkā, tad no tā izrietošus attaisnojuma dokumentus nevar atzīt par tādiem un iegrāmatot. Tātad nav nozīmes, kas par nodokļi is in question. Tā kā PVN sferā ir pilna ar fiktīvajiem darījumiem, nav pārsteigums, ka tieši tur arī princips "zināja/vajadzēja zināt" ir parādījies uz tiek aktīvi izmantots.
2. par ķirsīti - īsti nesaprotu, kāda tad ir argumentācija par IIN: algu maksāja par SIA2, tādēļ nevar no SIA1 (cik saprotu, SIA2 IIN nav samaksājusi), bet arī tas man nelīmējās kopā. Bet ja SIA1 nav atbildīgs par IIN (un tas itkā ir konstatēts), tad no kā ir sods (it īpaši, ņemot vērā to, ka sods ir tikai no papildus aprēķināta nodokļa, ja pareizi atceros). Var par šo detalizētāk nedaudz, lūdzu? Un kaut kā neskaidrs, kā to attiecināt uz parasto IIN case'u pie darba algas - konstatēts, ka izmaksāja skaidrā 100 EUR vairāk, tad tagad SIA nav vainīga -> VIDam jāiet pie darba ņēmēja? Droši vien kaut ko nepareizi sapratu no bloga.