VID zaudē PVN strīdu

Pagājušā nedēļa noslēdzās uz pozitīvas nots. Pēc 7 gadu tiesvedības VID zaudēja mūsu klientam PVN lietu. VID centās pierādīt, ka starpnieks bija lieks. Ko varam mācīties no šīs lietas?

Iepriekšējā nedēļa pagāja lieliskā Superbowl zīmē, kur 30 sekundes reklāmas maksā nieka USD 8 milj. (bildē redzams kadrs no vienas no šādām reklāmām - TurboTax, kas nozīmē, ka ASV nodokļu deklarāciju sniegšana joprojām ir milzīgs bizness). Grāmatā Many Happy Returns Thomas M.Bloch stāsta par pēc 2.pasaules kara ASV izveidoto grāmatvedības uzņēmumu H&R Block, kas vēlāk tā ziedu laikos gatavojis IIN deklarācijas katram 7. ASV iedzīvotājam. Taču vismaz mums svarīgāks notikums bija citā arēnā - pēc ilga PVN strīda klientam pozitīvs tiesas spriedums.

Kas notika?

Stāsts parastais - VID uzrēķināja Latvijas uzņēmumam (preču pircējam) PVN, UIN un soda sankcijas par it kā neesošiem iekšzemes darījumiem par no Latvijas uzņēmumiem iegādātām precēm (telefoniem, planšetēm). VID apgalvoja, ka piegādes notikušas atarp A un C, bet B pa vidu nebija vajadzīgs, tādēļ “darījumiem ir simulatīvs raksturs, tie noformēti ļaunprātīgos nolūkos.” Tieši ļaunprātība (vai zināšana par to) šādos gadījumos būtībā ir VID galvenais ierocis, kad ir pierādīts, ka preču kustība ir notikusi.

Atšķirības no pircēja ierastā biznesa

Parasti preces nāca uz pircēja noliktavu Rīgā no Lietuvas, bet šoreiz bija otrādi - tas Latvijā iegādātās preces no pārdevēja noliktavas nosūtīja uz Lietuvu. Arī strīdus preču sortiments atšķīrās no ierastā. Par minētajām atšķirībām tiesa korekti pateica, ka tas vien neko nenozīmē, savādāk uzņēmumi nevarētu pievērsties jauniem darbības veidiem.

Transfertcenas kā pierādījums

Neparasti, ka tiesa samērā plaši analizē kopējo pircēja grupas struktūru un ņēma vērā, ka preces pēc to iegādes piegādātas mātes uzņēmumam Lietuvā. Tādēļ tiesa skatījās uz uzņēmumu grupas kopīgām interesēm, ne vien Latvijas uzņēmuma kā starpnieka (nelielo) peļņu. Tādēļ labi, ka uzņēmumiem ir šī dokumentācija un ka tā atbilst praksei. Tomēr bija arī citi, vienkāršāki argumenti, kādēļ nenostrādāja VID mantra par to, ka starpnieks nebija vajadzīgs - varēja taču pa taisno pārdot: puses drīkst izvēlēties darījuma struktūru. VID arī apgalvoja, ka darījumi noformēti caur grupas Latvijas uzņēmumu, lai tas ar peļņu samazinātu iepriekšējo gadu zaudējumus. Taču pašu TC aprēķinu VID nav apstrīdējis. Protams, vieglāk uzbrukt visam darījumam, nevis tikai darījuma cenai, bet tiesa uz šādu absurdu nepavilkās.

Kur ir nodokļu labums?

Lai būtu loģika ļaunprātībai, ir nepieciešams kāds izkrāptu nodokļu labums, ko no attiecīgā darījuma iegūst kāda no pusēm (vai trešā persona, ja pircējs par to zin). Šis jautājums bieži VID pieklibo nodokļu lietās. Parasti tādos gadījumos VID mēdz apgalvot, ka priekšnodokļa atskaitīšana ir nodokļu labums. Taču tā tas noteikti nav, jo priekšnodokļa atskaitīšana (arī pārmaksas atgūšana) garantē vien PVN vienu no tā pastāvēšanas pamata principiem - PVN neitralitāti.

Citas noderīgas atziņas spriedumā

• Starpniekam kā jebkuram komersantam darījumu īstenošanas procesā ir jābūt saviem mērķiem un lomai, tas darījumos nevar tikt iesaistīts mākslīgi, izmantojot vien tā rekvizītus, bet faktiski neveicot nekādas darbības.

• Apstāklis, ka pieteicējai tika norādīta preču cena, par kuru savā starpā vienojās preču pārdevējs un gala saņēmējs (Lietuvā), nav nekas netipisks, jo pieteicēja darījumos piedalījās tieši gala saņēmēja interesēs, par to saņemot atlīdzību preču uzcenojuma veidā.

• Tad, ja preču piegāžu esība pamatlietā ir pierādīta, to, ka darījumu ķēde, kurā šīs piegādes veiktas, šķiet neracionāla no saimnieciskā skatpunkta vai nav saprātīgi pamatota, tāpat kā to, ka kāds no šīs ķēdes dalībniekiem nav izpildījis savas nodokļu saistības, pašu par sevi nevar uzskatīt par krāpšanu.

• Uzņēmējdarbības vide ir ļoti dinamiska un uzņēmumu rīcībā ne vienmēr ir pietiekami apgrozāmie līdzekļi, lai pilnībā norēķinātos par precēm. Tieši tāpēc darījumu dalībnieki var vienoties par konkrētajai situācijai atbilstošu risinājumu. Līdz ar to atkāpes no ierastās darījumu kārtības nav automātiski vērtējamas kā ļaunprātīga rīcība.

Par ko reāli bija strīds?

Izlasot visu iepriekš stāstīto daudziem var rasties neizpratne - kādēļ VID vispār veica uzrēķinu šādā situācijā? Atbilde atrodama sprieduma beigās. Piegāžu ķēdē pirms šeit izskatītajiem darījumiem ir notikusi PVN izkrāpšana, par ko ir kriminālprocess. Tas, starp citu ir tikai process - sprieduma (izkrāpšanas) jau vēl uz VID audita brīdi nemaz nav! Tādēļ VID mēģina izlīdzēties ar dažādiem blakus argumentiem. VID lietā norāda, ka nav identificējama pārdevēja rēķinos norādīto preču izcelsme. Tādēļ šķietami loģiski, ka VID iet pa visu perimetru. Uz ko tiesa korekti norāda, ka kriminālprocesa materiālos nav sniegta informācija ne par pircēju, ne par tā māti Lietuvā, kuru varētu attiecināt uz šo uzņēmumu amatpersonu iesaistīšanos fiktīvu darījumu ķēdes noformēšanā.

Netaisnīga iedzīvošanās?

Vēl viens jautājums, kam Latvijas tiesu praksē diemžēl neviens nepievērš uzmanību - kas, ja visos darījumu ķēdes posmos VID piedzīs PVN? Tad tā vietā, lai iekasētu nodokli par attiecīgajā darījumu ķēdes posmā pievienoto vērtību, VID iekasē PVN par visu attiecīgā darījuma cenu. Tas jau izskatās pēc valsts netaisnīgas iedzīvošanās. Taču neviens, izņemot VID, jau kopīgo bildi neredz - tiesā tik parasti analizē kādu atsevišķu darījumu starp divām personām, nevis visu ceļu līdz patēriņam.

Temīdai der tik dziļas kabatas

VID šoreiz uzdūrās uzņēmumam ar spējām samaksāt visus lielos VID uzrēķinus un nolīgt dārgus advokātus cīņai par taisnību. Mūsu sistēma, kā jau rakstīju, principā neparedz uzņēmuma iespēju tiesāties, ja tam nav nodrošinājuma, lai saņemtu VID uzrēķina samaksas grafiku uz 5 gadiem. Arī tiesas parasti nepiekrīt pagaidu noregulējumam. Klients bija pacietīgs un pēc negatīviem 1. un 2. instanču spriedumiem sagaidīja Senāta un pēc tam arī apgabaltiesas sev pozitīvos verdiktus.

Teorētiski turpinājums vēl iespējams, bet..

Spriedums vēl ir apstrīdams Senātā. Taču, tā kā lieta tur jau ir bijusi, tad VID var vien paildzināt agoniju lietā - laiku, par ko klients no valsts (mums visiem) pelnīs 11% gadā. Jau šobrīd procentos vien VID samaksās sešciparu skaitli. Mūsdienās uz katra stūra nemētājas iespēja investēt uz tādiem procentiem. :) Arī advokātu izdevumus nāksies kompensēt.