Senāts septembrī apturējis VID centienus liegt piemērot 0% PVN likmi, ja preci.. tā teikt 'palaida pa apli' (A-B-C-A). Senāts vērtēja tikai 0% PVN kritērijus, bet apgabaltiesa pārsniegusi pilnvaras.
Lietā bija vairāki interesanti momentu, spilgtākais, manuprāt, ir tas, ka ir pamats secinājumam, ka par preču atgriešanu A ir vienojas pa taisno ar C, bet B par to nemaz nebija informēts (kas, protams, ir vidusmēra starpnieka vidusmēra mantra, taču šajā lietā tas tā nebija). VID pieeja bija pēc noklusētā: "ja reiz B ir pa vidu, tad noteikti viņš ir tas fiktivākais" + "ja prece, kas pārdota ar reversu uz EE, ir atgrieztā, tad noteikti te ir shēma". Un nekādi papildus apstākļi (process policijā; fakts, ka A = reālā Latvijas rūpnīca, kas par šo darījumi nodokļi ir deklarējusi un nomaksājusi; A, C un pārvadātāja liecības; apstāklis, ka saldētas pārtikas apritē šādi darījumi nav nekāds retums) need VIDam (un arī ARTai) pamatu ieklausīties B paskaidrojumos.
Vispār būtu labi, ja Senāts norādītu, ka jāskatās arī uz preces veida ietekmi uz darījuma norisi, bet kasācijas sūdzībā biju norādījis tikai divus pamatargumentus: pamatojuma maiņa + tas "vajadzēja zināt" moments (caur rūpības pienākumu, jo par to bija daudz AAT nolēmumā, ja nemaldos), jo sūdzības sastādīšanas laikā (kas bija vēl 21. gada janvārī), man tas nešķita tik svarīgi.
Interesanti palasīt, bet es nespēju izsekot kur ir krāpšana: A pārdod ar PVN un samaksā valstij visu PVN. B nopērk ar PVN, pārdod bez. Atskaita visu PVN priekšnodoklī. Valsts ir "pa nulēm" PVN ziņā. Vai A neatmaksāja PVN atpakaļ?
Tur nebija krāpšanas. PVN arī pa ceļam nekur nepazuda. VID centās pierādīt, ka sazīmēti dokumenti bez preču kustības. Kā bieži gadās - bez padziļinātas analīzes par kopējo PVN sistēmu (zaudēšanu).
Šī ir mana lieta, tādēļ padalīšos ar pāris domām.
Lietā bija vairāki interesanti momentu, spilgtākais, manuprāt, ir tas, ka ir pamats secinājumam, ka par preču atgriešanu A ir vienojas pa taisno ar C, bet B par to nemaz nebija informēts (kas, protams, ir vidusmēra starpnieka vidusmēra mantra, taču šajā lietā tas tā nebija). VID pieeja bija pēc noklusētā: "ja reiz B ir pa vidu, tad noteikti viņš ir tas fiktivākais" + "ja prece, kas pārdota ar reversu uz EE, ir atgrieztā, tad noteikti te ir shēma". Un nekādi papildus apstākļi (process policijā; fakts, ka A = reālā Latvijas rūpnīca, kas par šo darījumi nodokļi ir deklarējusi un nomaksājusi; A, C un pārvadātāja liecības; apstāklis, ka saldētas pārtikas apritē šādi darījumi nav nekāds retums) need VIDam (un arī ARTai) pamatu ieklausīties B paskaidrojumos.
Vispār būtu labi, ja Senāts norādītu, ka jāskatās arī uz preces veida ietekmi uz darījuma norisi, bet kasācijas sūdzībā biju norādījis tikai divus pamatargumentus: pamatojuma maiņa + tas "vajadzēja zināt" moments (caur rūpības pienākumu, jo par to bija daudz AAT nolēmumā, ja nemaldos), jo sūdzības sastādīšanas laikā (kas bija vēl 21. gada janvārī), man tas nešķita tik svarīgi.
Interesanti palasīt, bet es nespēju izsekot kur ir krāpšana: A pārdod ar PVN un samaksā valstij visu PVN. B nopērk ar PVN, pārdod bez. Atskaita visu PVN priekšnodoklī. Valsts ir "pa nulēm" PVN ziņā. Vai A neatmaksāja PVN atpakaļ?
Tur nebija krāpšanas. PVN arī pa ceļam nekur nepazuda. VID centās pierādīt, ka sazīmēti dokumenti bez preču kustības. Kā bieži gadās - bez padziļinātas analīzes par kopējo PVN sistēmu (zaudēšanu).