Man vienmēr mulsina apstāklis, ka terminu līkloči ir vietās, kur darbojas vidusmēra komersants. Respektīvi, varu piekrist tam, ka bērnu pieskatīšanas telpas nav katra darbinieka "rider"ā, bet reklāma, darbinieku saliedēšanas pasākumi, pusdienas ar klientu un zīmols ir tas, kas mūsdienās ir katrā biznesā. Apstāklis, ka šis jautājums ir tik neskaidrs, manuprāt, neko labu nesola.
Starp citu jautājums ir ne tikai starp terminiem, bet vēl plašāk: piemēram, kā klasificēt kafiju birojam - tik tiešām vēl joprojām (2024. gadā) tas ir atkarīgs no tā, kam tā ir paredzēta: darbiniekiem vai klientiem? Ūdeni, beidzot, var nopirkt arī darbiniekiem bez liekām galvassāpēm, bet, nevar neatzīmēt, ka uz situācijas dramatiskumu tomēr norāda fakts, ka lai to nodrošināt, tas bija speciāli jānorāda normatīvajā aktā: Ministru kabineta 2017. gada 14. novembra noteikumi Nr. 677 "Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi", 66. punkts. https://likumi.lv/ta/id/295416#p66
Arī VID piekopta (vismaz pirms kāda laika) prakse no restorāna čeka par pusdienām ar klientu izslēgt alus/vīna glāzi utt., manuprāt, izskatās visai dīvaina un izprātni neveicinošā (kāpēc kefīru/kvasu - kur ir alkoprocents - var, 200 EUR vērtu wagyu steiku var, akcīzes pakļauto un neveselīgu enerģētisko dzērienu var, neveselīgu pārtiku var utt., kāpēc tieši alkohols ir slikts, no kā tas ir izsecināts un kā vidusmērā uzņēmējs to var pats saprast). Starp citu, neapmeklēju kazino, bet dzirdēts, ka tur alkohols spēlētājiem tiek piedāvāts praktiski bez maksas, jo itkā tas mudina attiecīgu personu uz mazāk apdomīgām darbībām un spēles turpināšanu, tātad tieši palielinot kazino apgrozījumu un peļņu - interesanti, kā kazinu iegrāmato šādi izmantota alkohola iepirkšanas izdevumus :)
Rezumējot, šis lauciņš mums vēsturiski nebija un vēl joprojām nav sakārtots, un tā manuprāt ir viena no, jāatzīst, retām vietām jaunā UIN likumā, kur situācija, labākajā gadījumā, nav uzlabojusies līdz ar tā pieņemšanu.
Man vienmēr mulsina apstāklis, ka terminu līkloči ir vietās, kur darbojas vidusmēra komersants. Respektīvi, varu piekrist tam, ka bērnu pieskatīšanas telpas nav katra darbinieka "rider"ā, bet reklāma, darbinieku saliedēšanas pasākumi, pusdienas ar klientu un zīmols ir tas, kas mūsdienās ir katrā biznesā. Apstāklis, ka šis jautājums ir tik neskaidrs, manuprāt, neko labu nesola.
Starp citu jautājums ir ne tikai starp terminiem, bet vēl plašāk: piemēram, kā klasificēt kafiju birojam - tik tiešām vēl joprojām (2024. gadā) tas ir atkarīgs no tā, kam tā ir paredzēta: darbiniekiem vai klientiem? Ūdeni, beidzot, var nopirkt arī darbiniekiem bez liekām galvassāpēm, bet, nevar neatzīmēt, ka uz situācijas dramatiskumu tomēr norāda fakts, ka lai to nodrošināt, tas bija speciāli jānorāda normatīvajā aktā: Ministru kabineta 2017. gada 14. novembra noteikumi Nr. 677 "Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas noteikumi", 66. punkts. https://likumi.lv/ta/id/295416#p66
Arī VID piekopta (vismaz pirms kāda laika) prakse no restorāna čeka par pusdienām ar klientu izslēgt alus/vīna glāzi utt., manuprāt, izskatās visai dīvaina un izprātni neveicinošā (kāpēc kefīru/kvasu - kur ir alkoprocents - var, 200 EUR vērtu wagyu steiku var, akcīzes pakļauto un neveselīgu enerģētisko dzērienu var, neveselīgu pārtiku var utt., kāpēc tieši alkohols ir slikts, no kā tas ir izsecināts un kā vidusmērā uzņēmējs to var pats saprast). Starp citu, neapmeklēju kazino, bet dzirdēts, ka tur alkohols spēlētājiem tiek piedāvāts praktiski bez maksas, jo itkā tas mudina attiecīgu personu uz mazāk apdomīgām darbībām un spēles turpināšanu, tātad tieši palielinot kazino apgrozījumu un peļņu - interesanti, kā kazinu iegrāmato šādi izmantota alkohola iepirkšanas izdevumus :)
Rezumējot, šis lauciņš mums vēsturiski nebija un vēl joprojām nav sakārtots, un tā manuprāt ir viena no, jāatzīst, retām vietām jaunā UIN likumā, kur situācija, labākajā gadījumā, nav uzlabojusies līdz ar tā pieņemšanu.